Zigis arī ķēra zivis vietējā upītē. Zivis bija ļoti mazas, bet kaķiem tās patika, un tās bija labas arī zupai.
Kādu dienu Sveta izgāja no mājas, lai notīrītu sniegu no celiņiem. Tā gada ziema bija auksta un sniegota, un viss pagalms bija klāts sniegiem. No tā, ka suņi izskrēja no pagalma un skrēja ceļa virzienā, Sveta saprata, ka tuvojas Zigis.
Parasti viņš ar autobusu aizbrauca līdz ceļa krustojumam un tad trīs kilometrus pa stepes ceļu gāja līdz Zimokai. Jau no tālienes Sveta pamanīja viņa tumšo figūru baltajā sniegā, un, kad viņš pienāca tuvāk, viņa ieraudzīja, ka viņš bija tērpies tikai džemperī un bez jakas. Viņa pamanīja, ka viņš nevis iet, bet skrien, un rokās viņš nes lielu sporta somu.
“Viņš ir nosalis, tāpēc skrien,” nodomāja Sveta. Viņš patiešām bija nosalis, taču tas nebija aukstums, kas lika viņam skriet.
– Sveta! Atver mājas durvis! Ātri, ātri, ātri! – kliedza viņš.
– Kas notika? Kur tu pazaudēji savu jaku? – jautāja Sveta.
– Vēlāk, atver durvis!
Sveta atvēra mājas durvis, un viņš ieskrēja iekšā un uzlika somu uz soliņa.
– Kas tas ir? – Viņa jautāja, un viņš atvēra somu. Sveta ielūkojās un bija apstulbusi. Maisiņā, ietīts Ziga jakā, gulēja zīdainis.
– Pasteidzies! Viņš visu ceļu raudāja, bet tagad ir apstājies! Varbūt tas jau…, – Zigis nepabeidza, bet Sveta saprata, ko viņš gribēja pateikt, – Glāb viņu!
Sveta gribēja teikt, ka viņa nav daktere, viņa ir tikai medmāsa, bet pēc redzētā neko nevarēja pateikt. Un ko gan te teikt? Mums ir jāglābj bērns.
Zigis paņēma savu žaketi, un Sveta atmeta netīrās un saplēstās lupatas, kas sedza bērnu, paņēma viņu un uzlika uz vecmāmiņas krūtīm, apsedzot to ar palagu.
– Zēns… Jaundzimušais…, – teica Sveta un lūdza: – Tēvoci Zigi, lūdzu, uzkarsē uz plīts spaini ar ūdeni un atnes no pieliekamās kastes izlietni, mums vajag mazgāt zēnu.
– Un tu, Sveta, pārplēs palagu uz pusēm un ietin mazuli,” atskanēja vāja Darjas vecmāmiņas balss, kura varēja dzirdēt sarunu, lai gan atradās tālākajā stūrī aiz krāsns, “citādi bērns nosals. Un kas tā par māti, kas izmet bērnu prom kā kaķēnu. Mēs pieņemam visus dzīvniekus un auklējam tos, bet viņa… viņa dzemdēja bērnu un izmeta to prom.
Sveta glaudīja mazuli un, kamēr ūdens sildījās, zvanīja uz visiem pieejamajiem tālruņa numuriem – ciema padomei, likumsargiem, dakteriem. Visas šīs iestādes atradās Orekhovkā, un tas nozīmēja, ka tās drīz ieradīsies.
– Vecmāmiņai Motijai ir govs, skrien pie viņas, Zigi, palūdz pienu un uzvāri retu mannas putru, – pavēlēja vecmāmiņa Darja, – tev jābaro bērns.
Ļoti ātri ieradās cilvēki, paņēma bērnu un aizveda. Pēc nedēļas viņiem piezvanīja pateica, ka bērns ir sveiks un vesels un jau ir atguvies. No tā laika tēvoci Zigi uzskata par varoni un glābēju. Pat iestādes cilvēki viņam piešķīra siltu, mājīgu dzīvoklīti, lai gan mazu, bet viņam pietika.
Lasi vēl: “Kad nāks tas siltums… tas nāks” – ar pārsteidzošiem jaunumiem par šo nedeļu nācis klajā meteorologs Toms Bricis. Vai “sitīs” jauni siltuma rekordi?
Bet kas attiecas uz bērnu, tad jaunā Sveta uzņēmās oficiāli rūpes par bērnu, jo māte bija atteikusies no viņa un šobrīd izcieta sodu par viņas rīcību. Vēlāk viss nokārtojās un Svetai pietika naudas, lai apmaksātu vecmammas uzturēšanos pansionātā, kur viņa tika mīlēta un pieskatīta.