Pēc brokastīm Kristīna aizskrēja uz veikalu. Viņai bija vajadzīgas īpašas uzlīmes ļoti īpašai piezīmju grāmatiņai.
– Kā jūs svinējāt? – Ņina Pavlovna jautāja Annai, kamēr viņa tīrīja galdu.
– Mēs devāmies uz pilsētu, un mums bija tik jautri!
– Īsāk sakot, nākamajā rītā galva ir dulla?
– Jā! Kad tas notika? Varbūt astoņpadsmit gadu vecumā,” Anna smējās.
– Nu labi. Vai šai ballei izmantoja lielu naudu?
– Jā, mēs tikko pasūtījām suši par 2500 un viss.
– Par 2500 šie rīsi ar pildījumu?! – vīramāte iepleta acis.
– Ņina Pavlovna, jūs pati tos ēdat ar prieku, kad apmeklējat mūs.
“Ēšanas pēc,” sacīja vīramāte. Labāk būtu nopirkt jaunu segu. Paskaties, cik vecs tev viss.
Anna saprata: tagad viņas vīramāte visā atradīs vainu. Bet viņa nevēlējās kaut ko uzzināt, zvērēt vai pierādīt.
– Kaut kā, dēls, tu ne pārāk pareizi izvēlies dāvanas savai mātei un sievai.
– Par ko tu runā, mammu? – Kārlis nesaprata.
– Apmēram. Tas nozīmē, ka man tas ir vannas paklājiņš, bet viņai dārga rota. Tu mani pazīsti četrdesmit gadus, un tava Anna…
– Mammu. Tu pati gribēji šo paklāju. Kas noticis?
Lasi vēl: Priecīga ziņa daudziem latviešiem: konkrēti šajās jubilejās izmaksās svētku naudas pabalstus
– Mans znots Mašai, uzdāvināja putekļu sūcēju, vai tu dzirdēji? Tātad šis ir znots! Un mans dēls man uzdāvināja vannasistabas paklājiņu, un tas ir lēts.
– Mammu, tas nav lēts paklājs. Nav nepieciešams la-la. Sasodīts, šī ir mana pēdējā brīvā diena, un šeit ir tava histērija! – dēls neizturēja.
– Skaidrs, ka atnācu apraudzīt bērnus! Būtu labāk, ja es aizbrauktu pie kaimiņiem.
– Mammu, nestrīdēsimies, labi? – Kārlis centās izlīdzināt konfliktu.
– Kurš lamājas?! Es jau esmu pieradusi būt pēdējā vietā ar jums visiem.
Kārlis nopūtās.
Par laimi, Kristīna atgriezās mājās un izmainīja visu atmosfēru, kas dzīvoklī valdīja pēc Ņinas Pavlovnas ierašanās.
– Un es nopirku dažas uzlīmes! – pietvīkusī meitene sāka pļāpāt.
– Cik tu iztērēji? – vecmāmiņa rūgti jautāja.
“10 euro,” Kristīna ātri atbildēja un skrēja uz savu vietu, lai izmantotu pirkumu paredzētajam mērķim.
– 10 euro par tādām nejēdzībām! Tik daudz es tērēju maizei un pienam nedēļā. Kaut kādi tērētāji. Vai nu suši par diviem piecsimt, vai dažādi dekori, vai uzlīmes. Cik daudz jums ir nepieciešams nopelnīt?
“Ņina Pavlovna, bet mēs jums nelūdzam aizdevumu,” virtuvē ienāca Anna, kura bija diezgan nogurusi no vīramātes kurnēšanas. – Zini, pāriesim! Es tev iedošu kulonu, un tu man paklāju.
Anna novilka no kakla ķēdīti ar mazu kuloniņu gliemežvāka formā, kurā atradās maza pērle, un nodeva šīs rotas vīramātei.
– Es iešu un pagaidām uzlikšu vannas paklājiņu uz gultas, citādi mūsējais ir pavisam vecs.
Ņina Pavlovna stāvēja neizpratnē, turot rokā elegantu rotaslietu.
– Kas tas ir! – no vannas istabas atskanēja Annas izsauciens.
– Ko tu tur redzēji? Paklājs ir saplīsis, vai kā?
– Nē, mēs uzvarējām dīvānu.
– Anna, tu esi pārkarsusi vai kā? – Kārlis iesmējās.
– Tu pats esi pārkarsis! Skaties! – Viņa pabāza telefonu vīram zem deguna.
– Un kas?
– Sasodīts, es noskenēju QR kodu no paklāja etiķetes. Tā ir loterija. Viena balva no tūkstoš. Mums ir dīvāns, uzmini ko. Es pat jau saņēmu apstiprinājuma ziņojumu.
– Jā, tas viss ir krāpniecība, An, kāpēc tu esi tik lēticīga?
– Tā nav krāpšana. Mana draudzene nesen laimēja šādu fēnu.
Anna ieskatījās meitas istabā.
– Zaķīt, tev drīz būs dīvāns!
– Urā, man ir apnicis šis vecais! – Kristīna atbildēja, uzmanīgi aizklājot piezīmju grāmatiņu ar uzlīmēm.
– Paldies, Ņina Pavlovna, ja ne tu, es nebūtu laimējusi šo brīnišķīgo dīvānu.
– Kāda neveiksme… Kāpēc man vajadzīga šī nejēdzīgi augstā cena, bet dīvāns noderētu.
– Tātad šī ir lēta dekorācija?
– Tātad tas nav baltais zelts un pērles? – Ņina Pavlovna vīlusies sacīja.
“Nāc,” Anna samierinājusies. Ņina Pavlovna ņemsi paklāju vai kā?
– Es to paņemšu, Anna. Piedod man. Man vakar sanāca nepatikšanas ar savu kaimiņu. Garastāvoklis bija tiktāl saskābis, ka ļaunuma nepietika.
“Tā gadās,” atbildēja vedekla, uzliekot rotaslietas atpakaļ uz kakla.
“Es ielikšu paklāju somā,” vīramāte mierīgi sacīja, pieceļoties no krēsla. – Vēlreiz paldies par dāvanu.
– Lūk, Anna, skopule! Man likās, ka uzdāvināju sievai foršu dāvanu, bet viņa man uzdāvināja jaku un zābakus.
– Jā, tu man jau sen uzdāvināji dāvanu, Kārli.
– Tiešām? Kādu dāvanu?
“Jā, tur tas ir, kurš sēž un paklāja ar piezīmju grāmatiņu un uzlīmēm,” Anna pasmaidīja.