Silvestrs nemaz neplānoja palikt ciematā. Viņš ieradās tur atvaļinājumā pēc šķiršanās no sievas pēc tam, kad bija pieķēris viņu sava drauga apskāvienos.
Lēmums par šķiršanos tika pieņemts uzreiz, un vīrietis pat nesāka skaidrot attiecības ar sievas mīļāko. Viņš vienkārši izmeta savu bijušo draugu pa durvīm un paziņoja sievai:
– Es aizbraucu uz laukiem un palikšu tur mēnesi. Lūdzu, izvāc savas mantas no mana dzīvokļa. Es ceru, ka mums nebūs nekādu konfliktu, pretējā gadījumā es par taviem gājieniem pastāstīšu visai pilsētai.
Silvestra sieva strādāja pilsētas administrācijā un gatavojās kandidēt pašvaldību vēlēšanās. Sieviete, protams, viņam draudēja, ka padarīs viņa dzīvi par elli, bet Silvestrs tikai vēsi pasmaidīja.
– Tu esi pārāk pārliecināta par sevi, dārgā, viņš teica, un viņi abi zināja, ka viņai nebūs daudz izredžu tikt ievēlētai, ja nāks gaismā ārlaulības sakars.
Silvestrs ātri savāca savas mantas un darbā uzrakstīja atlūgumu. Šķita, ka viņš pilnībā vēlas mainīt savu dzīvi.
Un tā agri no rīta viņš ar automašīnu devās uz ciemu, kur kādreiz dzīvoja viņa vectēvs. Silvestram vienmēr bija ļoti tuvas attiecības ar opīti, kas viņam bija novēlējis savu lauku māju.
Kad Silvestrs bija mazs, viņš vasaras brīvdienas pavadīja pie vecvecākiem. Vēlāk, kad jauneklis izauga un sāka mācīties augstskolā, viņš nevarēja ierasties laukos tik bieži, cik vēlētos. Vairākas reizes viņš aicināja vectēvu pārcelties pie sevis uz pilsētu, taču sirmais vīrs bija spītīgs. Un tagad, kad Silvestrs beidzot atgriezās, vectēvs jau bija aizgājis aizsaulē.
Viņš apstājās pie mājas un nopriecājās, ka ēka neizskatās pamesta un apkārtne sakopta. To bija paveicis kaimiņš Kārlis, kuram Silvestrs par palīdzību vienmēr atveda kādu dāvanu. Šoreiz viņš bija sarūpējis Kārlim dārgu spiningu, zinot, ka vīrietis ir kaislīgs makšķernieks.
– Silvestr, vai tas esi tu? Ilgi neesi redzēts! atskanēja kaimiņa balss.
Silvestrs plati pasmaidīja.
– Kārli, kā es priecājos tevi redzēt.
Viņi apskāvās, bet Kārlis ar interesi ieskatījās mašīnā.
– Tu šeit būsi visu vasaru? vaicāja Kārlis
– Pagaidām mēnesi, bet redzēsim.
– Oho! Tas būs jāatzīmē. Atpūties un atnāc pie manis vakarā. Pa to laiku iekurināšu pirti un uzcepšu gaļu. Vai atceries manu pirti?
Silvestram asaras sakāpa acīs.
– Vai tad ir iespējams aizmirst tavu pirti? Tur pabūdams, cilvēks jūtas kā no jauna piedzimis.
Kārlis devās uz savu māju, bet Silvestrs viņas uzsauca.
– Kārli, pagaidi. Es tev atnesu mazu dāvaniņu. Paldies, ka rūpējies par manu māju.
Kārlis atmeta ar roku.
– Es nemaz negribēju, lai tu mani apdāvini. Tas taču maksā dārgi.
– Tātad, spinings tev nav vajadzīgs?
Silvestrs pasmaidīja un izņēma no mugursomas jaunu, vēl neizsaiņotu dāvanu.
Kārlis aizturēja elpu.
– Šis…
– Es zināju, ka tu sapņo par šādu spiningu. Es to izvēlējos īpaši tev, pauda Silvestrs.
Kārļa acis piepildījās asarām. Viņš uzmanīgi paņēma spiningu, it kā baidīdamies to sabojāt.
– Silvestr, es pat nezinu, ko teikt. Paldies. Un vakarā gaidu pie sevis.
Kārlis aizgāja, bet Silvestrs sāka izsaiņot savas mantas. Viņa garastāvoklis uzlabojās. Vīrietis bija gandarīts, ka spējis vismaz kādu iepriecināt.
Pēc stundas ieradās Kārļa sieva Nellija un sasveicinājās ar Silvestru.
– Es pagatavoju uzkodas, kamēr tu iekārtojies, viņa sacīja, noliekot uz galda pārtikas grozu.
Silvestrs grasījās atteikt un teikt, ka viņam ir neērti, taču tajā brīdī viņa vēders skaļi ieburkšējās. Nellija iesmējās.
– Nu, lūk, atbilde uz visiem jautājumiem. Ēd uz veselību, priecīgi teica Nellija.
Viņa jau pielika roku pie durvju roktura, bet pēkšņi pagriezās atpakaļ.
– Silvestr, paldies tev par Kārli. Viņš ir tik laimīgs. Vīri dzer, strādājot uz lauka, bet viņam labāk patīk makšķerēt. Puiši tusējas darbnīcā, bet viņš nāk šurp. It kā tu viņam būtu parādījis citu pasauli. Zini, pēc kolhoza sabrukuma Kārlis sāka dzert, un tagad, pateicoties tev, viņam vismaz ir zināma dzīves jēga.
Silvestrs zināja, ka Kārlis savulaik strādāja par mehāniķi fermā. Viņš vienmēr aizrāvās ar ar mehāniku un rūpējās par mājlopiem. Kad fermu slēdza, paveicās, ka viņam bija mazas traktoriņš. Tādā veidā viņš varēja veikt augsnes apstrādes darbus un gūt ienākumus. Un Nellija atbalstīja vīru, jo šādi viņš palīdzēja pabarot ģimeni.
Sieviete pastāstīja, ka vīrs jau esot sagatavojis Silvestram jaunas pirtsslotas un vakarā ir gaidāms patīkams pēršanās pasākums.
Kārļa pirts bija tāda, ka šķita, ka āda nolobīsies. Un slotas šķita kā mežā saplūktas. Pēc pēršanās Silvestrs sēdēja Kārļa pagalmā, dzēra tēju un klausījās stāstus par to, kādu milzīgu zivi Kārlis noķēris.
Pēkšņi iečīkstējās vārti. Pagalmā ienāca jauna sieviete. Silvestrs zaudēja runas spējas, jo svešiniece izskatījās neticami pievilcīga. Viņš klusi jautāja Kārlim:
– Kas viņa ir?
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā