– Šis…
– Es zināju, ka tu sapņo par šādu spiningu. Es to izvēlējos īpaši tev, pauda Silvestrs.
Kārļa acis piepildījās asarām. Viņš uzmanīgi paņēma spiningu, it kā baidīdamies to sabojāt.
– Silvestr, es pat nezinu, ko teikt. Paldies. Un vakarā gaidu pie sevis.
Kārlis aizgāja, bet Silvestrs sāka izsaiņot savas mantas. Viņa garastāvoklis uzlabojās. Vīrietis bija gandarīts, ka spējis vismaz kādu iepriecināt.
Pēc stundas ieradās Kārļa sieva Nellija un sasveicinājās ar Silvestru.
– Es pagatavoju uzkodas, kamēr tu iekārtojies, viņa sacīja, noliekot uz galda pārtikas grozu.
Silvestrs grasījās atteikt un teikt, ka viņam ir neērti, taču tajā brīdī viņa vēders skaļi ieburkšējās. Nellija iesmējās.
– Nu, lūk, atbilde uz visiem jautājumiem. Ēd uz veselību, priecīgi teica Nellija.
Lai būtu olas lieluma: ko likt dobē, stādot redīsus
Viņa jau pielika roku pie durvju roktura, bet pēkšņi pagriezās atpakaļ.
– Silvestr, paldies tev par Kārli. Viņš ir tik laimīgs. Vīri dzer, strādājot uz lauka, bet viņam labāk patīk makšķerēt. Puiši tusējas darbnīcā, bet viņš nāk šurp. It kā tu viņam būtu parādījis citu pasauli. Zini, pēc kolhoza sabrukuma Kārlis sāka dzert, un tagad, pateicoties tev, viņam vismaz ir zināma dzīves jēga.
Silvestrs zināja, ka Kārlis savulaik strādāja par mehāniķi fermā. Viņš vienmēr aizrāvās ar ar mehāniku un rūpējās par mājlopiem. Kad fermu slēdza, paveicās, ka viņam bija mazas traktoriņš. Tādā veidā viņš varēja veikt augsnes apstrādes darbus un gūt ienākumus. Un Nellija atbalstīja vīru, jo šādi viņš palīdzēja pabarot ģimeni.
Sieviete pastāstīja, ka vīrs jau esot sagatavojis Silvestram jaunas pirtsslotas un vakarā ir gaidāms patīkams pēršanās pasākums.
Kārļa pirts bija tāda, ka šķita, ka āda nolobīsies. Un slotas šķita kā mežā saplūktas. Pēc pēršanās Silvestrs sēdēja Kārļa pagalmā, dzēra tēju un klausījās stāstus par to, kādu milzīgu zivi Kārlis noķēris.
Pēkšņi iečīkstējās vārti. Pagalmā ienāca jauna sieviete. Silvestrs zaudēja runas spējas, jo svešiniece izskatījās neticami pievilcīga. Viņš klusi jautāja Kārlim:
– Kas viņa ir?
Kārlis arī čukstus atbildēja:
– Tā ir Olīvija. Viņa arī strādāja arī vietējā fermā, bet tagad ir bezdarbniece un viņai ir bērns.
– Un vīrs?
– Vīrs aizgāja labākas dzīves meklējumos. Neskaties tā uz mani, Olīvija ir nopietna sieviete, nav ķerta uz vīriešiem, un, manuprāt, pēc šķiršanās no vīra viņa sākusi viņus ienīst. Viņa ir labos draugos ar Nelliju. Mana sieva cenšas viņai palīdzēt, bet Olīvija ir pārāk lepna, lai pieņemtu palīdzību.
– Kāpēc viņa atrauca uz ciemu?
– Tas ir sarežģīts stāsts. Viņas vīrs aizgāja, atstājot parādus, un viņi bija spiesti pamest dzīvokli. Pārcēlās pie vīramātes, bet tā pret viņu izturējās tik nešpetni, ka Olīvija nolēma nopirkt māju mūsu ciematā un doties prom.
Nellija atgriezās pie abiem vīriešiem.
– Nu kā, Silvestr? Vai nevari atraut acis no Olīvijas?
Vīrietis pasmaidīja.
– Nu, esmu pārsteigts, redzot tik skaistu sievieti.
– Labi, bet ar Olīviju nav tik viegli. Lai viņu vispār ieinteresētu, tev ir jāizdara kaut kas patiesi iespaidīgs.
Silvestrs iegrima domās.
– Nu, šķiet, ka esmu spējīgs uz tādiem varoņdarbiem. Starp citu, Kārli, kas ir šī ēka ciemata sākumā? vaicāja Silvestrs.
– Tā ir darbnīca, bet jau sen nestrādā, ir sabrukusi, atbildēja Kārlis.
– Vai, tavuprāt, būtu iespējams atjaunot saimniecību tur? painteresējās Silvestrs.
– Nu, protams, būs krietni jāpastrādā, bet tas ir pilnīgi iespējams. Silvestr, kas tev ir prātā? prasīja Kārlis.
– Man ir kāda ideja. Ja tu piekrīti man palīdzēt, es domāju, ka mums kopā var būt labs bizness.
Nellija mazliet apmulsusi pasmaidīja.
– Vai tiešām tu grasies atvērt fermu? viņa vaicāja.
– Jā, Nellij, ne tikai fermu, bet īstu zemnieku saimniecību. Šovakar es pasēdēšu, padomāšu un visu izrēķināšu, un rīt pastāstīšu sīkāk. Un tagad man vajag vismaz pāris stundas pagulēt, sacīja Silvestrs.
Kopš tā laika ir pagājuši četri gadi. Saimniecība, ko Silvestrs atvēra, kļuva par kaut ko vairāk nekā tikai fermu. Vispirms bija zemnieku saimniecība, pēc tam piena pārstrādes cehs, gaļas veikals, un tagad Silvestrs apsvēra iespēju atvērt vairākus veikalus pilsētā un produkciju pārdot ar savu zīmolu.
Kārlis bija viņa uzticamais atbalsts un vadīja visu fermas mehanizāciju. Divi cilvēki strādāja viņa vadībā un stingri pildīja viņa pavēles, bet Kārlis viņus īpaši neizkomandēja. Nesen Silvestrs pamanīja, ka Kārlim ir vairākas grāmatas par elektrotehniku.
Kārlis nejauši atklāja, ka gatavojas iegūt augstāko izglītību neklātienē, jo vēlas uzzināt vairāk par elektrību. Silvestrs lepojās ar savu draugu.
Viss gāja labi, bet Silvestram raizes sagādāja viena lieta – Olīvija. Viņš panāca sievietes uzmanību, un viņi tikās, taču ne tik bieži, kā viņš būtu gribējis saistībā ar noslogojumu darbā. Vīrietis izteica Olīvijai laulību priekšlikumu, bet viņa atbildēja, ka padomāšot un ka nevajagot steigties.
Šī atbilde viņu nedaudz aizkaitināja un nobiedēja. Galu galā viņiem abiem drīz būs četrdesmit.
Kādu dienu Silvestrs plānoja nopietni sarunāties ar Olīviju, jo pamanīja, ka viņa nesen ir kļuvusi domīga. Jāmin, ka vīrietim bija brīnišķīgas attiecības ar Olīvijas dēlu Māri.
Viņš novietoja savu automašīnu fermas priekšā un ieraudzīja kaķi. Tas viņu nokaitināja, jo fermā pastāvīgi nāca kaķi un traucēja darbu. Slaucējas, barojot pamestos dzīvniekus, bija izveidojušas tur īstu izgāztuvi.
Silvestrs vairākkārt teica, lai sievietes pārtrauc kaķu barošanu. Visbeidzot, kad viens no kaķiem iekrita piena tvertnē, kuru pēc tam vairs nevarēja izmantot, viņš uzsprāga. Vīrietis teica – ja nedēļas laikā fermā parādīsies kaut viens kaķis, viņš zvanīs attiecīgajam dienestam, lai tos izķertu.
Fermas darbinieces neapmierināti paskatījās uz viņu, un Olīvija jautāja:
– Kur gan viņi var doties? Viņi ir izsalkuši.
– Es nezinu, kur viņi var doties, bet viņu dēļ šeit viss ir apgriezts kājām gaisā, noskaldīja Silvestrs.
Dīvainā kārtā kaķu pēc neilga laika palika mazāk, un tad tie pazuda pavisam. Bet tad kādu dienu fermas tuvumā Silvestrs ieraudzīja jaunu kaķeni un gatavojās noskaidrot, no kurienes tā nākusi.
Silvestrs grasījās izkāpt no mašīnas, bet tad pamanīja Olīviju, kura kaut kur steidzās, uzmanīgi ejot un skatoties apkārt, it kā nevēlētos, lai viņu pamana. Tas lika Silvestram aizdomāties, un viņa acu priekšā parādījās aina: viņš atgriežas mājās un atrod sievu gultā kopā ar savu draugu. Bet Olīvija, šķiet, nebija tāda, taču ko var zināt – varbūt viņa lavās pie mīļākā. Silvestrs skumji pasmaidīja, izkāpa no automašīnas, devās pakaļ sievietei, nolemdams ar viņu parunāt…
Viņš pamanīja, ka Olīvija pazūd pamestajā fermā. Silvestrs burtiski skriešus metās uz ēku. Viņš bija satriekts no tā, ko ieraudzīja – iekšā sēdēja Olīvija un lika bļodiņās barību veselam pulkam kaķu. Silvestrs apmulsa un sastinga.
– Silvestr, ko tu te dari? pārsteigta vaicāja Olīvija.
– Es redzēju, kā tu te ienāci un nolēmu uzzināt, kas tev šeit darāms, taisnojās Silvestrs.
Kādu brīdi abi stāvēja viens pretim otram un klusēja.
– Domāju, ka jūs tos kaķus esat kaut kur aizvedušas, atguvis valodu teica Silvestrs.
– Kur gan lai viņus ved? Un es nedomāju, ka tu esi tāds. Tik ļauni attiekties pret neaizsargātiem dzīvniekiem, Olīvija burtiski kliedza.
Te pēkšņi Silvestrs sāka smaidīt.
– Bet varbūt mēs šajā ēkā varam izveidot dzīvnieku patversmi? viņš ierosināja.
– Tu nejoko? vaicāja Olīvija.
– Man ir visnopietnākie nolūki šajā jautājumā, apliecināja Silvestrs.
Pēc pāris mēnešiem jaunajā patversmē ieradās pirmie iemītnieki. Bet Olīvija, kura vairs nestrādāja par slaucēju, bet gan par patversmes vadītāju, priecājās par pūkainajiem mīluļiem kā par bērniem.
Vēl pēc mēneša Olīvija beidzot piekrita kļūt par Silvestra sievu. Vīrietis bija tik laimīgs, ka nēsāja dzīvesbiedri uz rokām. Bet ar to likteņa dāvanas nebeidzās.
Kāzu dienā, kad Olīvijai bija 36 gadi, viņa pavēstīja, ka pasniegs Silvestram 40 gadu jubilejā neparastu dāvanu. Silvestrs ilgi minēja, kas tā par dāvanu, taču kaut ko tādu nebija gaidījis.
Olīvija pastiepa viņam foto ar mazu cilvēciņu, kurš gulēja viņas puncī. Silvestrs aizkustinājumā raudāja, apskāva Olīviju, Nelliju, Kārli, Māri, bučoja kaķus. Bet Olīvija skatījās uz viņu un domāja, ka cilvēks tomēr var iemantot laimi pat tad, kad jau zudušas visas cerības.
Bet kādas ir tavas emocijas par šo aizkustinošo stāstu? Vai piekrīti teicienam: un ja cerēto laimi nenesa ceriņu ziedi, nekur jau nav teikts, ka tā nevar atnākt pa sniegu? Raksti komentāros!