– Jā?
” Vai tev viss ir kārtībā?” Natālija jautāja.
“Viss ir kārtībā… Un tev?
“Patiesībā, ne gluži. Viļa vairs nav.
– Nu… Man žēl,” diezgan gausi sacīja Jūlija.
“Cilvēki saka, ka iepirkšanās palīdz. Vai vēlies doties ar mani iepirkties? Man jānopērk kleita.
“Es atvainojos, mammu… Man ir daudz darāmā. Nav iespējams” atbildēja Jūlija.
” Es redzu.”
“Un es droši vien nenākšu uz kāzām.” Es dodos atvaļinājumā.
“Šajos datumos?!” Bet kā tas notika?
“Tā bija sakritība. Es nedomāju, ka Lienei tik ļoti vajag manu klātbūtni.
“Un es domāju, ka viņai tas ir svarīgi. Atliec braucienu uz vienu dienu. Nekas briesmīgs nenotiks.
“Es nevaru apsolīt. Nu, tas ir viss, es iešu. Es tev piezvanīšu vēlāk.
Jūlija nometa klausuli, un Natālija jutās ļoti slikti.
Viņa pastāstīja Lienei par viņu sarunu, un Liene runāja ar Jūliju. Pēc lielas pārliecināšanas Jūlija beidzot piekrita ierasties uz māsas kāzām. Viņa uzvedās dīvaini, gandrīz neko neēda, klusēja un dzēra tikai ūdeni. Viņas seja bija bāla, un Natālija, nespēdama to panest, paņēma Jūliju malā un strupi jautāja:
” Vai tev kas kaiš?” Vai tāpēc tu pārtraucāt runāt ar mani un izskaties tik slikti? Runā, man ir jāzina.
Bet tā vietā, lai atbildētu, Jūlija skrēja uz tualeti.
“Mammu, viņi tur atnesīs kūku,” aicināja Liene. – Ko tu dari?
“Es nezinu, ko domāt!” Natālija sūdzējās.
“Acīmredzot viņa ir pilnīgi vesela, tikai stāvoklī.
– No kā?
“Es neko nezinu. Ejam,” Liene paskatījās prom.
Natālija juta, ka viņai kaut kas netiek teikts, un viņas garastāvoklis pilnībā pasliktinājās. Viņa atgriezās pie galda un ieraudzīja, ka Jūlija ir atstājusi savu tālruni. Tas vibrēja, piesaistot uzmanību, un Natālija nespēja pretoties, skatoties ekrānā.
Viņa ieraudzīja pazīstamu tālruņa numuru un bija ļoti pārsteigta. Kāpēc viņš piezvanīja Jūlijai?
Viņa roka sniedzas pēc telefona.
– Jūlija? Kā tev klājas? Vai jūties slikti? Es jau esmu ieradies. Braucam? Vai arī man tev aizbraukt pakaļ? Natālija uz mums nebļaus, ja redzēs mūs kopā, vai ne?
“jā… tagad,” Natālija nopūtās.
“Es gaidu.” Un tas ir… Paņem kūkas gabalu. Esmu ļoti izsalcis.
Natālija atmeta izaicinājumu un iegrima krēslā. Viņa meita bija stāvoklī ar vīrieti, kuru viņa mīlēja. Visa viņa dzīve pazibēja viņas acu priekšā. Viņa paņēma kūkas gabalu un devās ārā. Vilis stāvēja pie ieejas. Viņš ieraudzīja Natāliju un sarauca pieri.
” Vai tu gaidi Jūliju?” Viņa jautāja.
“Vai tu zini par mums?” Viņš stīvējās.
“Es zinu.”
” Ko tad?” Vai tu tagad dusmojies uz mums?
” Nē, es to nedaru. Tikai tu. Šeit, pēc pasūtījuma. Baudiet maltīti,” Natālija pagriezās un kūku ielidināja viņam sejā. Un tad viņa pagriezās un gāja atpakaļ. Viņas pašas meita Liene nebija pelnījusi izpostītus svētkus. Un no tās dienas Jūlija viņai vairs nebija nekas.
Natālija nevarēja piedot Jūlijai un Vilim par nodevību, neatkarīgi no tā, cik daudz Jūlija mēģināja samierināties. Viņa dzemdēja dēlu un kādu dienu ieradās kopā ar viņu, lai iepazīstinātu bērnu ar savu vecmāmiņu, bet Natālija viņus nelaida.
“Nemaldini bērnu, Jūlija. Es viņam esmu svešinieks. Un nenāc pie manis vairs. Jūs esat izdarījuši savu izvēli, un arī es to esmu izdarījusi. Tāpēc dzīvojiet tā, kā jūs zināt, un nelūdziet palīdzību. Man nav nekāda sakara ar tavu dēlu. Man ir Lienīte, tāpēc manai dzīvei ir pietiekami daudz mazbērnu.
Un ko jūs domājat, vai Natālijai vajadzēja piedot Jūlijai un pieņemt viņas un Viļa dēlu?