Pirms kāzām vairums nākamo dzīvesbiedru rūpīgi pārdomā visu, kas saistīts ar laulību ceremoniju. Tikai par ticējumiem viņi aizmirst, īpaši par tiem, kas saistīti ar plīvuru. Bet šis šķietami vienkāršais rotājums līgavai ir ļoti svarīgs atribūts.
Mūsdienās lielākā daļa līgavu attiecas pret plīvuru tikai kā par modernu lietu, un dažreiz to vispār neuzliek. Bet tā nevajadzētu darīt.
Vēsturiski izveidojies, ka līgava nedrīkst noņemt plīvuru ne tikai laulību dienā, bet arī līdz pat pirmajai kāzu naktij ar vīru. Tas viss ir saistīts ar faktu, ka sieviete pāriet no vienas dzimtas citā, un plīvurs spēlē savdabīga “līķauta” lomu, jo līgava it kā mirst kā savas dzimtas pārstāve un pāriet vīra dzimtā.
Turklāt ne bez iemesla ir tas, ka gan līgavas kleita, gan plīvurs ir baltā krāsā. Sendienās balta krāsa tika uzskatīta par sēru krāsu – tas ir saprotams, jo sieviete kāzu laikā atstāja savu dzimtu. Tāpēc – ja plīvurs nav balts, tad pavisam noteikti var sagaidīt, ka jaunajā ģimenē būs bieži strīdi un ķildas.
Attiecīgi līgavai ir jārūpējas par savu plīvuru, jo tas ir spēcīgs amulets. Jo garāks ir plīvurs, jo ilgāk laulātie būs kopā. Tāpēc kāzās bieži var redzēt, kā mazi bērniņi nes līgavas plīvura galu.
Ļoti svarīgi, lai plīvurs nenokristu vai nesaplīstu – tas sola laulības sabrukumu. Savukārt tad, ja plīvurā izveidojies caurums, sagaidāms, ka laulības dzīvē pastāvīgi jauksies cilvēki no malas.