Katrīna palika viena, pirms viņa sasniedza trīsdesmit gadu vecumu. Viņas vīrs Toms aizgāja, iemīlējies jaunā un rotaļīgajā feldšerē Natālijā. Diemžēl kādā brīdī sabruka visa dzīve.
Natālija bija ieradusies viņu ciematā pēc medicīnas skolas beigšanas. Viņa bija atbraukusi no pilsētas, un viņai pievērsa uzmanību kāds vietējais, vīrietis ar ģimeni un diviem bērniem. Toms bija pārsteidzošs un pievilcīgs – garš un stalts, strādāja par veterinārārstu fermā. Ar Natāliju viņi atrada kopīgu valodu, runājot par cilvēku un dzīvnieku veselības aprūpi.
Kad Toms teica, ka aizbrauc, Natālija bija izmisusi un lūdza viņu palikt. Kā viņa varētu iztikt bez viņa? Viņiem bija divi bērni: piecgadīgā Sandra un trīs gadus vecā Tatjana.
Bet Toms atkārtoja to pašu: viņš neatstās savus bērnus, viņš palīdzēs, bet viņa sirds pieder citai sievietei.
Un viņš aizgāja, paņemot līdzi tikai vienu somu. Vēlāk viņi ar Natāliju pārcēlās uz citu rajonu.
Katrīna raudāja, cenšoties aiztaupīt sāpes, bet pēc tam viņa savācās. Viņai bija neparasti ļaut bērniem pastāvīgi redzēt viņu raudam. Viņa nolēma, ka Toms var iet pie velna!
Lai gan viņa mīlēja viņu vairāk par visu pasaulē, viņai izdevās šo mīlestību iedurt sev sirdī. Katrīna strādāja, rūpējās par bērniem un vienlaikus kļuva gan par tēvu, gan par māti. Toms daudz solīja tikai ar vārdiem. Taču desmit gadu ģimenes bārdu laikā viņš ne reizi neapmeklēja savus bērnus, pat dzīvodams tikai simts kilometru attālumā no viņu dzimtā ciema.
Sākumā bērniem pietrūka tēva, bet pēc tam viņi pierada pie viņa prombūtnes. Un Katrīna pielāgojās dzīvei bez vīrieša atbalsta. Sējas un ražas novākšanas laikā viņa strādāja kolhoza ēdnīcā, bet ziemā atrada darbu saimniecībā. Katrīna kļuva par robotu: darbs, mājas, bērni. Un nekas cits.
Personiskās dzīves nebija, bet bija prieks – viņa vēroja, kā aug viņas bērni un labi mācās skolā. Tas bija vissvarīgākais viņas dzīvē. Naktīs reizēm pārņēma skumjas – Katrīna ar rūgtumu ilgojās pēc zaudētā sievišķā likteņa. Neviens viņu neapskāva un nemīļoja..
Bet no rīta asaras tika aizmirstas, un viņa atkal steidzās uz darbu, pēc tam pie bērniem, gatavoja ēst, mazgāja, šuva, pat palīdzēja bērniem mācībās – matemātika vienmēr bija viņas stiprā puse, bet viņai tā arī neizdevās to pārvērst profesijā. Viņas vecāki bija nabadzīgi un nevarēja atļauties viņas izglītību, un tad viņa apprecējās. Kopumā viņas dzīve izvērtās tāda, kāda tā izvērtās.
Tad nāca briesmīga ziņa: Katrīna uzzināja, ka Toms un Natālija gājuši bojā, kad viņus dzelzceļa pārbrauktuvē notriecis vilciens, braucot ar dienesta automašīnu. Viņa raudāja kopā ar saviem bērniem – lai gan ilgu laiku nebija sazinājusies. Un Natālijai, neraugoties uz viņas necienīgo uzvedību, viņa nevēlējās šādu likteni. Viņa pat apsvēra iespēju doties uz bērēm, taču uzzināja, ka Natālijas vecāki grasās apglabāt Tomu un viņu meitu pilsētā, kur paši dzīvoja.
Katrīna arī uzzināja, ka Toms bija atstājis desmit gadus vecu meitu. Natālijas vecāki nevarēja viņu uzņemt – viņi abi bija slimi un viņiem bija grūti pārvietoties, un citi radinieki acīmredzot nevēlējās ar to nodarboties.
Tomēr, gadiem ejot, nekas nemainījās. Katrīna vienmēr atbalstīja savus bērnus viņu centienos, taču neaizmirsa arī par Paulu, cenšoties viņai pievērst vairāk uzmanības. Tomēr bioloģiskajiem bērniem dažkārt šķita, ka māte ir sašķelta starp viņiem un šo “piedēkli”, kā viņi savā starpā sauca par Paulu.
Pavasarī ciemos atbrauca Paulas vecmamma no mātes puses Marija, kurai jau bija ap piecdesmit. Viņai nebija savu bērnu un vīra, viņa strādāja par šuvēju. Viņa neko nezināja par Paulu, līdz nejauši sastapa radiniekus, kuri viņai pastāstīja par Natālijas meitu. Tajā laikā Natālijas vecāki jau bija miruši. Marijai kļuva žēl meitenes, un viņa nolēma atrast Katrīnas adresi un apciemot Paulu.
Katrīna saprata, ka ir krietni kļūdījusies. Patiesībā viņa mīlēja Paulu un rūpējās par viņu kā par savu meitu. Savukārt viņas pašas bērni, Sandra un Tatjana, uzvedās ārkārtīgi nedraudzīgi.
Marija piedāvāja pieņemt Paulu pie sevis. Sākumā Katrīna atteicās, un arī Paula negribēja aiziet. Viņa bija pieradusi pie savas pamātes un pat abi bērni viņai patika.
Tomēr Marija uzstāja un centās pārliecināt abas sievietes, ka Paulai galvaspilsētā būs labāk. Tur viņai būtu laba skola un viņa dzīvotu Marijas trīsistabu dzīvoklī. Marija arī apgalvoja, ka Paula nejutīs vientulību, kas viņu dzina no prāta, jo viņa dzīvos kopā ar Mariju.
“Saproti,” Marija teica Katrīnai, kad Paula iznāca no istabas, “es gribu tev palīdzēt. Es saprotu, cik ļoti tu esi nomākta. Tu mīli savus bērnus un arī Paulu. Tu taču esi piedevusi savam vīram, vai ne? Bet tavi bērni nevar aizmirst sāpinājumu, un viņi visu mūžu izlietos šīs dusmas uz Paulu. Viņi visi trīs cieš šīs situācijas dēļ.”
“Varbūt tev taisnība,” Katrīna pārdomāti klanījās. “Dažreiz es domāju, ko es daru nepareizi? Galu galā es viņus visus trīs mīlu. Bet viņi izturas kā ienaidnieki, lai gan ir ģimene.”
“Gadu gaitā Sandra un Tatjana sapratīs, ka ir kļūdījušās. Tagad kaut ko darīsim. Jo nepatikšanas var nākt negaidīti. Paula sāk savu pusaudžu vecumu, un nav zināms, kā viņa reaģēs uz brāļa un māsas jaunajām izlēcienu izdarībām.”
“Un man ir bail,” atzina Katrīna, noslaukot asaras. “Un, ja tā padomā, Sandra un Tatjana man ir tuvākas. Bet Paulas priekšā es jūtos vainīga. Es viņai apsolīju, ka nekad nevienam viņu nedošu, un tagad izrādās, ka es krāpju.”
“Tu neesi krāpusi, vienkārši viss neizdevās tā, kā bija plānots. Tā gadās. Paulai ar mani būs labi. Man tikai jāpārliecina viņa braukt ar mani.”
“Es esmu pieķērusies viņai. Lai gan viņa ir šķirtas sievietes meita…”
Pēc šiem vārdiem Katrīna raudāja, noslaukot asaras.
Sievietes nepamanīja, ka Paula stāvēja aiz durvīm un klausījās viņu sarunā. Meitene saprata, cik grūti bija Katrīnai starp viņu un saviem bērniem. Paula nonāca pie gudra lēmuma – netraumēt savu “otro māti”. Viņa saprata, ka viņas klātbūtne vienmēr atgādinās Katrīnai par vīra nodevību. Un, iespējams, Sandra un Tatjana nomierinātos, ja viņa uz kādu laiku aizbrauktu prom un komunicētu ar viņām no attāluma.
Tajā pašā vakarā Paula paziņoja, ka viņa dosies ceļojumā kopā ar Mariju. Katrīna raudāja, apskaujot meiteni, kas viņai bija kļuvusi tik tuva. Viņa apsolīja rakstīt vēstules un ticēja, ka viņas atkal tiksies.
Sandra un Tatjana beidzot atviegloti atvilka elpu – beidzot atbrīvojās no “piedēkļa”.
Pagāja gadi. Tatjana jau sen bija pametusi māti, jo sapņoja kļūt par ārsti. Arī viņas māsa Sandra aizgāja, katra izveidoja savu ģimeni.
Lasi vēl: Vanga pati lūdza neatklāt šo savu pareģojumu līdz pat šodienai: tagad patiesība ir atklāta
Viņi reizēm atnāca apciemot māti brīvdienās. Katrīna vienmēr bija priecīga satikt bērnus, uzklāt galdu. Viss noritēja mierīgi un labi. Arī Paula nepazuda no redzesloka – viņa rakstīja Katrīnai un pat vairākas reizes bija atbraukusi.
Marija pildīja savu solījumu un audzināja Paulu ar mīlestību un rūpēm. Paula kļuva par modes mākslinieci un pat atvēra savu ateljē galvaspilsētā. Viņa apprecējās un uzturēja saikni ar Sandru un Tatjanu, lai gan tikai no attāluma, zvanot un apsveicot viņus svētkos. Un laiks ritēja…
Pagāja ļoti daudzi gada un Katrīna sasniedza 80 gadu vecumu. Viņai vienai bija grūti arī bērni no viņas bija novērsušies. Sandra ar Tatjanu māti neapmeklēja vispār, bet Paula retu reizi atsūtīja vēstuli un atbrauca ciemos.
Kādu dienu ieradās Sandra un Tatjana paziņoja, ka mātei jākāpj mašīnā. Māte bija pārliecināta, ka meitas viņu vedīs uz pansionātu un viņa to ļoti nevēlējās. Viņas brauca ļoti ilgi. Viņa nesaprata uz kurieni viņa tiek vesta. Pienāca tumsa.
Auto apstājās un meitas lika mātei izkāpt ārā no automašīnas. Katrīna izkāpa, paraudzījās apkārt un sastinga. Pār viņas vaigiem ritēja asaras no redzētā. Tumsā stāvēja Paula ar lielu ziedu pušķi. Viņa apskāva Katrīnu.
Izrādās, ka meitenes savā starpā sarunāja, ka Katrīna dzīvos pie Paulas, kurai ir liela privātmāja un viņa vienmēr būs pieskatīta, pabarota un apģērbta. Katrīna ļoti priecājās par šo situāciju un bija meitām pateicīga par šādu laimi.