Magone Burka meklē savu patieso tēvu, un viņas stāsts ir vairāk nekā tikai poētisks – tas ir stāsts par meklējumiem un pašatklāšanos. Kad viņa pieteicās Kasparam Vaikulim ar vēstuli, viņai bija tikai desmit gadu, un tas norāda uz viņas izšķirošo raksturu. Gulbenē dzimusi un audzināta, tagad viņa sevi dēvē par “gandrīz liepājnieci”, bēgdama no savas pagātnes nepatikšanām uz Kurzemes skaisto pusi.
Savā dzimšanas apliecībā viņa saņēma mātes dzīvesbiedra uzvārdu – Burka, un gandrīz 20 gadus viņa to uzskatīja par savējo. Bet vienā noslēpumainā naktī, zīlēšanas svārstiņš izvēlējās citu burtu kombināciju un citu vārdu kā viņas tēva.
Studējot Filoloģijas fakultātē, viņa ar draugiem nodarbojās ar zīlēšanu un ezotēriku. Viens no svārstiņu jautājumiem bija par viņas tēvu, un atbildes pagrieza visu uz galvu.
Cilvēks, kuru viņa uzskatīja par tēvu, izrādījās nevis tas, par ko viņa domājusi visus šos gadus. Viņas māte atklāja šokējošu patiesību – viņa nebija pati noteikusi patiesā tēva identitāti. Sejas reģistrācijas gaišreģis viņas fotogrāfijās atzinās, ka tas, ko redz fotogrāfijās, nav viņas īstais tēvs.
Lasi vēl: Ļoti pāragri šo dzīvi ir pametis harizmātisks aktieris, viņam bija vien 27 gadi – kāds cēlonis?
Magone atklāj, ka ļoti rūpīgi uztver atkritumu šķirošanu un parasti nolietotās drēbes ved uz Gulbenes labdarības punktu, tomēr šī reize atšķīrās.
Punkta darbinieki Magoni esot izlamājuši ieraugot, ka viņa ir atvedusi netīras, saburzītas, nolietotas drēbes uz labdarību. Pati Magone gan uzskata, ka rīkojās pareizi un tas neesot nekas, ja kāds mazs pleķītis ir.
Viņa esot teikusi, ka iespējams noderēs kādai sievietei, kura taisa ”lupatu” paklājus. Darbinieki gan esot bijuši skeptiski un nevēlējušies ņemt šādas drēbes no dzejnieces.