Kamēr vien pastāv vīrietis un sieviete, pastāv arī laulības pārkāpšana. Pēdējā laikā cilvēki aizvien vairāk izturas pret to kā pret kaut kādu nenovēršamu ļaunumu: 90% sieviešu atzīst, ka bez tā nemēdz būt neviena ģimene.
Pirmā ģimenes krīze piezogas trešajā kopdzīves gadā. Spēcīgās jūtas, kuras mēdz saukt par mīlestību, ilgst ne vairāk par diviem gadiem. Pēcāk tās pierimst, attiecības iegūst jaunu formu, iespējams, kļūst patiesākas nekā iepriekš. Abi sāk šaubīties, vai tā vispār ir bijusi mīlestība, varbūt tas viss bijis tikai māns. Un te parādās jauns partneris: neparasts, noslēpumains, interesants un nebijis…
Apmēram tas pats notiek septītajā laulību gadā. Daudzi pāri ļoti viegli tiek pāri pirmajai krīzei, īpaši tad, ja viņiem šajā laikā dzimst bērni, bet otrajā gadījumā bieži nonāk strupceļā.
Taču pati smagākā ir trešā krīze, kas ģimenes parasti skar aptuveni pēc 20 kopdzīves gadiem. Bērni ir pieauguši, vecāki varētu beidzot veltīt laiku sev. Taču tā vien šķiet, ka īstenot savus sapņus jau ir pārāk vēlu. Novecot negribas pilnīgi nevienam. Gan viens, gan otrs vēlas pierādīt sev un apkārtējiem, ka viss vēl ir tikai priekšā. Ja arī šī krīze nebeidzas ar šķiršanos, tad bieži ir zināma situācija, kad vīrs ar sievu dala vienu jumtu, bet nekādas jūtas.