Lai palīdzētu meitai, devos strādāt ārzemēs, bet atgriežoties mājās ieraudzīju pavisam citu dzīvi

Mūsdienās aizvien biežāk cilvēki izvēlas doties peļņā uz ārzemēm, lai nodrošinātu ģimenei labāku dzīvi. Dažiem tas nozīmē iespēju nopelnīt vairāk, citiem – palīdzēt bērniem un mazbērniem nostāties uz kājām. Arī manā dzīvē pienāca brīdis, kad nācās pieņemt šo lēmumu.

Es dzīvoju laukos savā mājā. Varētu mierīgi dzīvot pieticīgi, bet man ir meita ar ģimeni, un es redzēju, ka viņiem klājas grūti. Viņi dzīvoja pilsētā nelielā dzīvoklī, kur telpu trūka, un, kad piedzima mazbērns, kļuva vēl sarežģītāk. Meitas vīrs nevēlējās pārcelties pie manis uz laukiem, jo tas nozīmētu katru dienu braukt uz darbu, tāpēc viņi turpināja īrēt dzīvokli.

Es kā mamma nevarēju noskatīties un vienkārši sēdēt malā. Nolēmu sakravāt somas un doties strādāt ārzemēs – ne jau sevis dēļ, bet, lai palīdzētu viņiem.

Man paveicās, jo tur jau dzīvoja draudzene, kas palīdzēja iekārtoties darbā un pastāstīja par visām niansēm. Darbs nebija viegls, bet es ātri pieradu. Apkārt bija daudz tautiešu, un svešumā nebija jājūtas vienai. Naudu taupīju, lai palīdzētu bērniem un mazbērniem.

Pēc vairākiem gadiem nolēmu aizbraukt uz Latviju – apciemot savējos. Atbraucot, es savu māju nepazinu. Meita ar znotu bija izremontējuši ēku, iegādājušies jaunas mēbeles. Pat pie mājas vairs nebija mana dārziņa – tā vietā bija ierīkots perfekts zāliens. Pat manā istabā bija izveidots znota kabinets.

Protams, viss izskatījās skaisti, bet man tas šķita svešs. Es nejutos kā mājās. Un vēl vairāk pārsteidza tas, ka remonts bija veikts ar kredīta palīdzību.

Agrāk mēs dzīvojām pieticīgāk, audzējām dārzeņus, konservējām ziemai. Bet viņi bija izvēlējušies pilsētas ritmu – nopirkt visu veikalā un neapgrūtināt sevi ar saimniecības darbiem. Man tas bija neierasti, jo uzskatu, ka zeme vienmēr ir uzticams balsts.

Es mēģināju meitai ieteikt atkal sākt kopt dārzu, audzēt kaut vai tomātus vai gurķus. Viņa piekrita pamēģināt, un nākamajā gadā jau parādījās pirmie rezultāti – mazi stādi un savs ražojums. Tas mani ļoti priecēja.

Tomēr jutu, ka mana māja vairs nav mana. Tā bija kļuvusi par viņu mājokli, iekārtotu pēc viņu gaumes un vajadzībām. Sapratu, ka man pašai jārūpējas par savu nākotni. Nolēmu, ka turpināšu strādāt ārzemēs, lai iekrātu līdzekļus savai nelielai dzīvesvietai – kaut vai vienistabas dzīvoklim, kur es varētu justies patiesi mājās.

Mīlestība pret bērniem ir liela, bet katram jāatrod sava vieta dzīvē. Palīdzēt ir labi, taču nevar visu laiku dzīvot tikai citu vajadzībām. Arī mums, vecākiem, jādomā par sevi.

Šis stāsts man iemācīja: labākajā nolūkā pieņemtie lēmumi var mainīt daudz vairāk, nekā sākumā šķiet. Bet svarīgākais – nezaudēt pašcieņu un spēju rūpēties arī par savu dzīvi.

Kā jūs rīkotos – pieņemtu jauno kārtību vai meklētu savu vietu no jauna? Dalaties ar savu viedokli komentāros!