Lapas kā dadzim, bet kāti – skābeni kā antonovkas āboli… Savulaik rabarberi auga katrā piemājas dārziņā.
Tagad šie dārzeņi (neraugoties uz augļiem raksturīgajām iezīmēm, rabarberi tomēr ir dārzeņi) kļuvuši gandrīz vai eksotiskāki par aizjūras ananasu un mango. Varbūt ļaudis piemirsuši, ka tiem piemīt ne mazums vērtīgu īpašību, bet to unikālā garša ir lielisks papildinājums zupām, sakņu ragū, desertam un dzērieniem.
Dzimis austrumnieks
Rabarberu dzimtene ir Ķīna. Tieši tur šo augus pirmoreiz ieraudzīja slavenais ceļotājs Marko Polo. Reiz viņš novēroja, kā kalnu rajonu iedzīvotāji rauj laukā no zemes savādus, lielajam dadzim līdzīgus augus. Turklāt lapas un kātus ķīnieši bez nožēlas izmeta, bet grozos lika vienīgi saknes.
Vēlāk noskaidrojās, ka vietējie dziednieki šīs saknes izmanto savu pacientu ārstēšanai, bet vietējās skaistules – matu krāsošanai. Pateicoties Marko Polo, ar rabarberiem iepazinās arī Eiropa un drīz vien tos arī pienācīgi novērtēja. Taču nopirkt brīnumainās saknes varēja tikai no Buhāras tirgoņiem, kuriem bija tirdznieciskie sakari ar Ķīnu.
Sešus gadsimtus pēc Marko Polo klejojumiem krievu ceļotājs Nikolajs Prževaļskis kļuva par otru eiropieti, kas savām acīm redzēja rabarberu ražas vākšanu Ķīnā. Taču atšķirībā no sava priekšgājēja Prževaļskis augu ne tikai aprakstīja, bet arī ievāca tā sēklas. Tā, pateicoties ceļotājam, rabarberi nonāca Krievijā. Turklāt ilgu laiku rabarberu audzēšana un tirdzniecība bija valsts monopols. Privātpersonām “rabarberu bizness” bija stingri aizliegts.
Nākamajā lapā – par rabarbera veselīgajām īpašībām un gardas receptes!
