– Kāpēc jūs izkaisījāt smiltis, uzbērāt baseinu? Vai ir grūti aiziet līdz upei? Cik daudz dārzeņu te varētu izaudzēt! Vai stādīt stādus, vai avenes.
– Peldēties upē? Tiešām, Margarita? – Nekādā gadījumā! Mēs regulāri tīram baseinu, dezinficējam ūdeni, un jūs sakāt “upe”.
– Nu, labi, bet kāpēc tev, meitiņ, vajag tik daudz puķu? Tās ir bezjēdzīgas, tās vienkārši nokalst. Labāk būtu stādīt garšaugus šeit, bet burkānus tur, – ar pirkstu norādīja mamma.
– Šis nav kolhoza lauks, bet gan mūsu vientulības un atpūtas vieta. Mēs iegādājāmies vasarnīcu, lai atpūstos dabā, nevis lai artu kā traktors. Ak, nav vajadzības, tev labāk atpūsties! Tu vari aiziet pie upes paskatīties uz plašumiem, pastaigāties pa birzi, un Sandis uz vakaru pagatavos šašliku, – pasmaidīja Inna.
– Es pie tā neesmu pieradusi: staigāt, elpot, – nopūtās māte.
Kopumā savstarpēju saprašanos bieži vien neizdevās panākt, jo vedeklai un mātei bija atšķirīgi priekšstati par brīvdienām un par vasarnīcu principā. Margarita, piemēram, nekad nesaprata, ko Klaipēdā var darīt 21 dienu:
– Gandrīz mēnesi gulēt pludmalē un pēc grafika iet uz ēdnīcu? Nē, tas nav domāts man, – teica Sandim mamma, kad uzzināja par bērnu plānoto ceļojumu, – protams, es bērnībā vedu zēnus pie jūras, bet man pat divas nedēļas bija daudz. Es neesmu pieradusi sēdēt dīkstāvē,” sieviete nopūtās.
– Kāpēc gulēt pludmalē? Vai jūs zināt, cik skaistas vietas ir Lietuvā un cik daudz ekskursiju var apmeklēt? Tas ir vienkārši elpu aizraujoši!
*******
Pienāca diena, kad Liepiņi atgriezās no Klaipēdas. Inna ar nepacietību gaidīja dēlu. Pāris steidzās uz vasarnīcu. Sandis jau no tālienes ieraudzīja māti pie vārtiem un saprata, ka tuvojas vētra.
Pie žoga, ar abām rokām atspiedusies uz lāpstas, stāvēja Margarita. Sieviete uzraudzīja darba procesu.
– Stepans, ieliec ķerrā vēl, citādi mēs strādāsim līdz vakaram.
Blakus lauka dārzam atradās komposta kaudze. Stepans iekrāva to ķerrā un aizveda uz pagalmu.
Liepiņu mašīna apstājās, no tās izlēca vedekla un satvēra galvu:
– Kas tas ir? Kāpēc? Stepan, apstājieties. Tūliņ tagad velciet atpakaļ.
Margarita apskāva dēlu, pasmaidīja vedeklai un pagriezās pret vīru:
– Inniņ, tu neuztraucies, mēs ar tēti no mūsu garāžas atvedām vecas tvertnes. Tas viss būs glīti sakrauts un neradīs nekādas problēmas.
Tikai 20 pilieni uz mucu ūdens, un es pilnībā aizmirsu par dzeltenajām un žūstošajām gurķu lapām
Inna klusībā ieskrēja pagalmā. Dažas sekundes vēlāk Sandis dzirdēja, kā sieva kliedz.
– Ak, Dievs, – nopūtās tante, – Daniels pamodīsies. Tikai zēns pēc pusdienām aizmiga. Sandi, paskaties, ko viņa tur kliedz.
Sandis iegāja pagalmā un tūlīt iznāca ārā. Margaritas dēls bija apjucis:
– Māmiņ, un tu joprojām jautā, kāpēc Inna kliedz? Ko tu esi izdarījis ar mūsu zemes gabalu? Stepan, es arī gribu tev pajautāt: kas tas ir? –
***
Nākamās pusstundas laikā visi centās nomierināt Innu. Sieviete sēdēja lapenē un gandrīz nepārtraukti raudāja. Tiklīdz Inna nomierinājās un paskatījās apkārt, histērija sākās no jauna.
Uz zemes gabala nebija nevienas puķes. Tā vietā bija sastādīti kartupeļi.
– Ir pienācis laiks stādīt otro kartupeli. Rudenī tos novāksiet, jums pietiks visai ziemai. Jūs man vēlāk pateiksiet paldies, – attaisnojās Margarita.
Inna paskatījās apkārt un aizturēja sirdi. Sievietes skatiens apstājās pie baseina, kurā peldēja pīlēni.
– Es paņemšu pīlēnus, Inniņ. Ļaujiet viņiem peldēties vēl pāris dienas, un viss. Stepans tos pārvietos. Nāc, vedekla, es tev labāk parādīšu, kur esmu iestādījusi gurķus, redīsus, – Margarita lepni pacēla galvu un pasmaidīja, skatoties vedeklai sejā.
– Kādi gurķi? Vai jūs jokojat? – Inna uzacis pārlaida uzacis, piecēlās no krēsla, noliekot rokas pie sāniem, tuvojās vedeklai: – Es nevēlos jūs vairs redzēt…
Tajā laikā pie mājas sliekšņa pienāca deviņgadīgais Daniels, kurš tikko bija pamodies. Zēna ceļgali un elkoņi bija biezi zaļgani, deguns bija apdedzis un nolobījies, tāpat kā viņa pleci. Viņa mati bija nogriezti, un vēl pirms trim nedēļām viņam bija viļņaini, biezi mati.
– Ak, mamma, tēti, sveiki!” – Daniels laimīgs pieskrēja pie vecākiem, apskāva tēvu, tad māti un pagriezās pret vectēvu:
“Vectētiņ, brauksim izbraucienā ar velosipēdu. Tu taču solīji.
– Kas ir ar bērnu? – Inna pārtrauca dēlu, – kā tu trīs nedēļu laikā varēji tā rīkoties ar savu mazdēlu? Kāpēc viņš tā izskatās? – sieviete atkal raudāja, un vīramāte paraustīja plecus:
– Viņš gribēja būt kā vectēvs. Kas ar to nav kārtībā? Līdz rudenim viņam mati ataugs. Nāc, vectēv, iesim. Mēs šeit neesam gaidīti. Margarita mājināja vīram, un viņi kopā devās pēc somām.
Sandis nolēma mazināt situāciju, bet tikai vēl vairāk sastrīdējās ar sievu. Viss beidzās ar to, ka Inna un Daniels palika vasarnīcā, bet Sandis aizveda savu māti un viņas vīru uz viņu pilsētas dzīvokli un palika tur pārnakšņot.
***
Līdz brīvdienu beigām vēl bija nedēļa laika, tāpēc Sandis nolēma palikt pie mātes. Vīrietis bija dusmīgs uz sievu par to, ka tā izturas pret viņa ģimeni. Un tas – pateicības vietā.
Zvaigznes sola bagātību: trīs zīmes, kurām 2024. gada jūnijā veiksies ar naudu
Trešajā dienā Sandis neizturēja un piezvanīja uz sievas numuru:
– Sveiki! Kā tev? Kā Daniels jūtas?
– Labi. Mēs sakopjam dāmu zemes gabalu.
– Vai es tagad varu braukt? – vīrs vainīgi jautāja.
– Tev ir jābrauc. Darba ir daudz. Turklāt es tevi neizdzinu, tu aizskrēji pakaļ mammai.
– Inna, tu arī esi laba. Mammai ir slikta ve***ība. Vai tu nevarētu būt pret viņu laipnāka?
– Spaiņu nēsāšana viņai nevājina ve***bu, bet …
– Labi, mīļā, pietiek, citādi mēs atkal strīdēsimies.
– Sandi, vai tu tiešām domā, ka tas, ko Margarita izdarīja ar mūsu zemi, ir normāli? – Inna sastinga, gaidot atbildi.
– Nē, es tā nedomāju. Vienkārši mēs ar brāli esam pieraduši visu izlīdzināt un mammu nesatraukt. Viņa mūs audzināja vienus, mēs viņu mīlam un daudz ko viņai piedodam,
– Es to zinu. Es jau gadiem ilgi dzīvoju kopā ar tevi. Arī es esmu centusies pievērt acis uz daudzām lietām, bet tava mamma ir aizgājusi par tālu.
– Tātad es braucu? – Sandis atkal jautāja.
– Brauc. Es gatavoju vakariņas.
Sandis pasmaidīja, ātri ģērbās un devās uz virtuvi, lai atvadītos no mātes un Stepana.
– Vai viņi ir salabuši? Nu ļoti labi, – teica mamma, – Inna vēl sapratīs manas rūpes, paldies. Kad atbrauksim rudenī, mēs novālksim tavus kartupeļus, tad tu redzēsi! Tas nav kartupelis, tas ir dārgums!
– Māmiņ, mēs paši izraksim kartupeļus. Inna joprojām ir dusmīga uz tevi. Patiesībā, tu zini: viņa nevienam citam neļauj apsaimniekot savu zemes gabalu.
Sandis noskūpstīja māti un aizgāja, un Margarita turpināja gatavot.
Māte ar vedeklu samierinājās tikai rudenī, kad viņas kopā raka kartupeļus, kas, lai gan bija izraisījuši strīdu, bet raža nudien bija izcila…