Ar tevi neko negrib darīt kopā
Kad tevi nemīl, kopā nevēlas smieties, raudāt, runāt ar tevi vai apskaut. Ar tevi negrib neko. Jo tu traucē, tu uzmācies, neļauj atpūsties. Tevi negrib uzklausīt, jo tavas problēmas ir tikai sīkums, kuras tu pats/pati esi izdomājis/izdomājusi.
“Nemīlestība ir tad, kad tevi īpaši nelamā, bet arī neslavē. Nepamana. Kad ir neērti ēst mīļotā cilvēka priekšā, jo viņš var pateikt, ka tu ēd par daudz. Bet otrs notiesā tevis gatavoto maltīti un pat nepasaka paldies. Un viņš nepamana pūles, kad tu sakārto un ieliec ziedus vāzē,” pauž psiholoģe.
Nepamana, un tas sāp. Tu vienkārši gaidi, ka tev pievērsīs uzmanību. Tu vienkārši sēdi dzelzceļa stacijas uzgaidāmajā telpā un gaidi – varbūt mans vilciens pienāks? Bet tā var gaidīt visu mūžu…
“Nemīlestība ir tad, kad neko nedrīkst. Kad tu kaitini, iejaucies, uzbāzies, runā muļķības, čakarē smadzenes. Sēdi klusi stūrī un gaidi, kad tevi izvedīs pastaigā.
Un nebēdājies, nečīksti, neraudi, vienkārši sēdi klusi un gaidi. Kad tevi neaizstāv un saka: pati/pats vainīga/vainīgs. Tā ir nemīlestība, skaidro Kirjanova.
Cilvēks izdziest no mīlestības trūkuma
Pēc psiholoģes teiktā, pirmkārt, nemīlestība “izspiež visu sulu” no bērniem, veciem cilvēkiem un suņiem. Bet pēc tam ķeras klāt pie pieaugušajiem, bet ļoti jūtīgiem cilvēkiem.
Nemīlestība maina cilvēku, izkropļo viņa iekšējo būtību. Viņš bija laimīgs un jautrs, bet tad kļuva nemīlēts. Un viss, viņa dzīve ir sagrauta.
“Nemīlestība padara cilvēku bailīgu, neveiklu, saspringtu un neglītu. Viņš baidās visu sabojāt, iejaukties, aizkaitināt. Tu neko nevari ar to padarīt. Ja ir spēks, jādodas prom, kaut vai ar ubaga tarbu kaklā. Vai vismaz ir skaidri jāsaprot – tā ir nemīlestība,” norāda psiholoģe.
Bet kas tad ir mīlestība?
Ja viss iepriekš teiktais ir nemīlestība, tad kas tad ir mīlestība? Manuprāt, neviens to nav paskaidrojis labāk kā Ērihs Fromms, psihologs, filozofs un rakstnieks.
Nemīlestība ir simbiotiskas attiecības, kad pāris nevar pastāvēt viens bez otra. Tā ir atkarība, kurā tiek zaudēta katra partnera individualitāte.
Šai parādībai ir dažādas formas: pasīva – sava veida iekšējais mazohisms, aktīva – dominēšana, sadisms. Šādos gadījumos cilvēks visbiežāk vienkārši bēg no vientulības, nonākot simbiozē ar kādu.
Viņš bija vientuļš, nejuta vienotību ar apkārtējo pasauli, bet tad nonāca parodijai līdzīgā kopdzīvē, lai gan sākumā viss, iespējams, nemaz nešķita tik drūmi.
Mīlestība ir nobriedusi savienība ar nosacījumu, ka abi saglabā savu integritāti un individualitāti. Mīlestība nav upuris, tā nav “absolūts nolādēts kompromiss”.
Tas ir sava veida paradokss, jo divi cilvēki kļūst par vienu veselumu, paliekot kā atsevišķas personības. Tas ir grūti, tas ir ļoti grūti! Tāpēc tā arī ir darbība: jāstrādā kā vērsim. Bet nobriedušas patiesas mīlestības paradokss ir arī tas, ka šis smagais darbs pats par sevi sagādā prieku.
“Cilvēks mīl to, pie kā strādā, strādā pie tā, ko mīl”. Paldies Frommam par šo brīnišķīgo formulējumu. Cepuri nost!