Vairāk nekā 16 tūkstoši jauniešu šogad kārtos obligātos un izvēles valsts pārbaudes darbus. Lai gan eksāmena mērķis ir pārbaudīt zināšanas, nereti tas pārvēršas par stāstu, kur galveno lomu spēlē skolēna spēja koncentrēties un tikt galā ar stresu. Par to vairāk stāsta Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas fakultātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docētājs, ārsts-psihoterapeits Artūrs Miksons.
Uztraukums – tas ir normāli!
Ir dabiski, ka jebkuru notikumu dzīvē, kas vien cilvēkam kaut ko nozīmē, pavada satraukums, un zināmā mērā šāda spriedze ir pat nepieciešama, jo tā tonizē – dod mundrumu ķermenim un prātam. Sarežģītāk ir tad, kad šī uztraukuma ir tik daudz, ka tas nevis uzmundrina, bet paralizē.
Lielākās grūtības skolēniem, kārtojot dažāda kalibra pārbaudes darbus, ir uzstādītā latiņa, kuras pamatā visbiežāk ir attiecības ar vecākiem vai skolotājiem. “Manā praksē ir bijuši daudzi gadījumi, kad skolēns ir pārliecināts – ja nedabūs augstas atzīmes, tad viņš ir niecība, nekur dzīvē netiks, nebūs topa augšgalā. Kāpēc vispār ir jābūt topa augšgalā? Vai vecāki paši tur ir? Bieži tās ir pieaugušo nepiepildītās gaidas, ko tie pārnes tālāk uz savu atvasi,” stāsta A.Miksons. Rezultātā eksāmenā jaunietis nedomā par rakstisko un mutisko daļu, bet maļ pie sevis mantru “ko viņi padomās, ko viņi padomās”, kas paņem tik lielu smadzeņu kapacitāti, ka cilvēks nespēj pievarēt vienādojumu vai ļauties plūdumam un uzrakstīt lielisku eseju.
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lapā!