Jāseko arteriālajam spiedienam un pulsam
Infarktu pārcietušam cilvēkam (īpaši – gados vecākam), arteriālā spiediena rādītājiem jābūt augstākiem, nekā tas ir hipertonijas gadījumā: sistoliskais (augšējais) – ne zemāks par 120 (lai nepazeminātos galvas smadzeņu apasiņošana) un ne augstāks par 150 (lai nebūtu pārslodzes sirdij), bet diastoliskais (apakšējais) – ne augstāks par 90.
Otrs svarīgs rādītājs, kam rūpīgi jāseko, ir – pulss. Bradikardija (rets pulss – zemāks par 60 sitieniem minūtē) un tahikardija (pārāk biežs pulss – vairāk par 90 sitieniem minūtē) pacientiem ar hemodinamiskā insulta risku ir bīstams: slimā sirds vienkārši nepagūst piepildīties ar asinīm. Optimālais pulsa biežums pacientiem ar sirds išēmisko slimību ir 56–60 sitienu minūtē.
Regulāri jāapmeklē kardiologs
Vēlams vērsties pie viena un tā paša ārsta, kurš labi pārzina slimības vēsturi un nepieciešamības gadījumā var koriģēt medikamentu devu vai nosūtīt uz izmeklēšanu, ja radušās aizdomas par stāvokļa pasliktināšanos.
Negulēt!
Agrāk uzskatīja, ka pēc infarkta 3 nedēļas ir jāguļ un tikai pēc tam ļoti lēnām jāpalielina fiziskā slodze. Jaunākie pētījumi pierādījuši: jo agrāk pacients sāk fizisko rehabilitāciju, jo labāk, ideālā variantā – jau dienu pēc asinsvadu katastrofas. Tā var būt masāža (iesākumā pasīvā, bet pēc tam aktīvā), bet vēl labāk izmantot kardiotrenažieri (speciālu skrejceliņu, kas uzstādāms nepieciešamajai fiziskajai slodzei). Sirds muskulim, kas pēc infarkta kļuvis vesels, ir nepieciešams treniņš.
Diēta
Diēta visai maz atšķiras no tiem uztura noteikumiem, kas jāievēro sirds išēmiskās slimības gadījumā: jāierobežo dzīvnieku izcelsmes tauki, alkohols, sāls, 3–5 reizes dienā jāēd dārzeņi un augļi.
Jāsaglabā optimisms
No nomāktības un sliktas omas jācenšas atbrīvoties jebkādā veidā. Infarkts nav galējais spriedums, un, ievērojot visas rekomendācijas, slimību pārcietušajam dzīvesveids maz atšķirsies no tā, kāds ir viņa veselākajiem vienaudžiem.