Izsalkums: īstais un psiholoģiskais. Kā tos atšķirt?

Kāpēc rodas izsalkuma sajūta? Patiesībā viss ir vienkārši. Kad organismam nepieciešamas barības vielas, tas raida signālus, lai cilvēks to pabarotu. Saņemt enerģiju pietiekamā daudzumā ir ļoti svarīgi, tāpēc organismam ir dažādi ļoti attīstīti mehānismi, kā paziņot, ka laiks kaut ko apēst.

Vairākums ļaužu domā, ka par izsalkumu ziņo vēders. Tā nav. Patiesībā izsalkuma sajūta ir smadzeņu kompetence – par izsalkumu ziņo starpsmadzeņu apakšējā daļa, ko sauc pat hipotalāmu.

Viens no enerģijas ieguves veidiem ir barības vielu pārvēršana glikozē. Glikozes līmenis asinīs pazeminās vairākas reizes dienā, izraisot dažādu hormonu aktivitāti vai, gluži pretēji, nomācot tos. Paredzot, ka drīzumā var pietrūkt enerģijas, hipotalāms (valriekstam līdzīgs neliels dziedzeris smadzenēs) ar nervu sistēmas starpniecību sūta ziņu – “pabaro mani”.

Šī vēsts nonāk arī vēderā, tāpēc tas sāk kurkstēt. Taču vēlmi ēst neizraisa vienīgi fizioloģisks kairinājums (tas izskaidro, kāpēc ir cilvēki, kas uzņem vairāk kaloriju, nekā vajadzīgs). Psiholoģiskais kairinājums, ar to saprotot domas, redzi, garšu un smaržu, ir tikpat spēcīgs pamudinājums ēst kā fizioloģiskais. Mēs labi atceramies patīkamās sajūtas, ko izraisa maltīte.

Piemēram, ja cilvēks kinoseansa laikā allaž apēd turzu ar popkornu, tad katru reizi, ieejot kinoteātrī, būs jūtams izsalkums neatkarīgi no tā, vai pirms tam ir ieturēta maltīte vai nav. Šajā gadījumā izsalkums radies ne tāpēc, ka būtu jāuzņem enerģija, bet tāpēc, ka radies pieradums ēst noteiktā vietā un situācijā.

Kā atšķirt īstu izsalkumu no psiholoģiskā? Uzziniet nākamajā lapā!