— Nevajag, lai cilvēki mūs pārāk bieži redz kopā.
Tie vārdi man lika aizdomāties. Vai viņš kautrējās no manis? Vai arī es viņam biju tikai ērta saimniece, kas gatavo un rūpējas?
Atradu sev mīļāko un izglābu savu laulību, pastāstīšu kā tas ir iespējams
Vakarā nolēmu aprunāties. Mierīgi sacīju:
— Mājas darbos jādalās. Tu arī vari pats izmazgāt drēbes.
Viņš paskatījās ar smaidu un atcirta:
— Tu pati gribēji jaunāku vīrieti. Tātad tev jāpielāgojas. Citādi kāds no tevis labums?
Tajā brīdī man nebija vairs šaubu. Man vajadzīgs līdzvērtīgs cilvēks, nevis kāds, kas izmanto manu labvēlību.
Es noskaitīju līdz trim un sacīju:
— Tev ir pusstunda, lai savāktu savas mantas un aizietu.
Viņš mēģināja atrunāties, sūdzējās, ka viņa dzīvoklis jau aizņemts. Bet es paliku stingra. Aizvēru durvis, un pirmo reizi pēc ilga laika sajutu vieglumu. Protams, bija nepatīkami – cerības atkal sagrūla. Bet iekšēji valdīja miers.
Es sapratu: labāk būt vienai, nekā dzīvot ar cilvēku, kurš mani neciena un izmanto.
Šis stāsts lika man saprast, ka sievietēm nav jāsamierinās ar mazumiņu. Mēs esam pelnījušas cieņu un patiesu attieksmi. Ja kāds ienāk mūsu dzīvē tikai ar savām ērtībām prātā, labāk aizvērt durvis un dot sev iespēju sagaidīt kaut ko īstu. Un jā – es vēl ticu, ka arī manā vecumā iespējams satikt cilvēku, kurš būs blakus īstuma, nevis izdevīguma dēļ.
