Dažreiz skaists sākums izrādās tikai maigs iesākums – īstais stāsts sākas brīdī, kad izvēlies sevi un neļauj nevienam samazināt savu vērtību.
Dzīve pēc piecdesmit nereti šķiet kā jauns posms – bērni pieauguši, darbs kļūst mierīgāks, bet vientulība klusi pieklauvē pie durvīm. Es nebiju izņēmums.
Man jau sen bija aiz muguras laulība, dēls pārcēlies uz ārzemēm, bet es paliku viena ar savām domām un klusajiem vakariem.
Draudzenes bieži teica:
— Atrodi kādu! Tev vajag cilvēku blakus.
Es tikai nosmējos. Kur gan tādus meklēt? Manā vecumā vīrieši biežāk meklē nevis draudzeni, bet māsiņu vai auklīti.
Tomēr dzīvei reizēm patīk pajokot.
Tukumā, parkā pie mājām, bieži redzēju kādu vīrieti ar suni. Viņš bija krietni jaunāks par mani – stalta auguma, ar tumšiem, koptiem matiem. Sākām sveicināties, pēc tam pārmijām dažus vārdus, un nemanot starp mums izveidojās ieradums runāt arvien ilgāk.
Kad viņš uzaicināja mani uz kafiju, jutos kā pusaudze – saviļņota, smaidīga, cerību pilna. Viņam bija 48 gadi, dzīvoja viens. Drīz vien mūsu tikšanās kļuva biežākas, un pēc laika viņš pārcēlās pie manis.
Man šķita, ka esmu atkal atradusi dzīves garšu. Atkal bija, kam gatavot vakariņas, kam mazgāt krekliņus, ar ko dalīties ikdienas priekos. Apkārtējie gan skatījās ar zināmu izbrīnu, bet man tas bija vienalga – beidzot nejutos viena.
Sākumā viss bija kā pasakā. Viņš nesa ziedus, smējās par maniem jokiem, kopā staigājām pa pilsētu. Bet pamazām sāku pamanīt nianses, kas lika apstāties.
Kādu dienu viņš teica:
— Tu varētu vairāk izvest manu suni. Tev taču labvēlīgāk būt svaigā gaisā.
Kad ierosināju iet kopā, viņš strupi atteica:
— Nevajag, lai cilvēki mūs pārāk bieži redz kopā.
Tie vārdi man lika aizdomāties. Vai viņš kautrējās no manis? Vai arī es viņam biju tikai ērta saimniece, kas gatavo un rūpējas?
Vakarā nolēmu aprunāties. Mierīgi sacīju:
— Mājas darbos jādalās. Tu arī vari pats izmazgāt drēbes.
Viņš paskatījās ar smaidu un atcirta:
— Tu pati gribēji jaunāku vīrieti. Tātad tev jāpielāgojas. Citādi kāds no tevis labums?
Tajā brīdī man nebija vairs šaubu. Man vajadzīgs līdzvērtīgs cilvēks, nevis kāds, kas izmanto manu labvēlību.
Es noskaitīju līdz trim un sacīju:
— Tev ir pusstunda, lai savāktu savas mantas un aizietu.
Viņš mēģināja atrunāties, sūdzējās, ka viņa dzīvoklis jau aizņemts. Bet es paliku stingra. Aizvēru durvis, un pirmo reizi pēc ilga laika sajutu vieglumu. Protams, bija nepatīkami – cerības atkal sagrūla. Bet iekšēji valdīja miers.
Es sapratu: labāk būt vienai, nekā dzīvot ar cilvēku, kurš mani neciena un izmanto.
Šis stāsts lika man saprast, ka sievietēm nav jāsamierinās ar mazumiņu. Mēs esam pelnījušas cieņu un patiesu attieksmi. Ja kāds ienāk mūsu dzīvē tikai ar savām ērtībām prātā, labāk aizvērt durvis un dot sev iespēju sagaidīt kaut ko īstu. Un jā – es vēl ticu, ka arī manā vecumā iespējams satikt cilvēku, kurš būs blakus īstuma, nevis izdevīguma dēļ.
