Dažreiz skaists sākums izrādās tikai maigs iesākums – īstais stāsts sākas brīdī, kad izvēlies sevi un neļauj nevienam samazināt savu vērtību.
Dzīve pēc piecdesmit nereti šķiet kā jauns posms – bērni pieauguši, darbs kļūst mierīgāks, bet vientulība klusi pieklauvē pie durvīm. Es nebiju izņēmums.
Man jau sen bija aiz muguras laulība, dēls pārcēlies uz ārzemēm, bet es paliku viena ar savām domām un klusajiem vakariem.
Draudzenes bieži teica:
— Atrodi kādu! Tev vajag cilvēku blakus.
Es tikai nosmējos. Kur gan tādus meklēt? Manā vecumā vīrieši biežāk meklē nevis draudzeni, bet māsiņu vai auklīti.
Tomēr dzīvei reizēm patīk pajokot.
Tukumā, parkā pie mājām, bieži redzēju kādu vīrieti ar suni. Viņš bija krietni jaunāks par mani – stalta auguma, ar tumšiem, koptiem matiem. Sākām sveicināties, pēc tam pārmijām dažus vārdus, un nemanot starp mums izveidojās ieradums runāt arvien ilgāk.
Kad viņš uzaicināja mani uz kafiju, jutos kā pusaudze – saviļņota, smaidīga, cerību pilna. Viņam bija 48 gadi, dzīvoja viens. Drīz vien mūsu tikšanās kļuva biežākas, un pēc laika viņš pārcēlās pie manis.
Man šķita, ka esmu atkal atradusi dzīves garšu. Atkal bija, kam gatavot vakariņas, kam mazgāt krekliņus, ar ko dalīties ikdienas priekos. Apkārtējie gan skatījās ar zināmu izbrīnu, bet man tas bija vienalga – beidzot nejutos viena.
Ķekavnieks negaidīti laimējis tik milzīgu naudas summu, ka domājis, ka tas ir joks
Sākumā viss bija kā pasakā. Viņš nesa ziedus, smējās par maniem jokiem, kopā staigājām pa pilsētu. Bet pamazām sāku pamanīt nianses, kas lika apstāties.
Kādu dienu viņš teica:
— Tu varētu vairāk izvest manu suni. Tev taču labvēlīgāk būt svaigā gaisā.
Kad ierosināju iet kopā, viņš strupi patteica ko tādu, kas lika ĻOTI aizdomāties. Gribu dzirdēt arī jūsu domas…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
