Katram ir sava attieksme pret naudu. Kāds nopelna un taupa katru centu, kāds cits, gluži pretēji, saņēmis lielu summu, nemanot to iztērē. Vienam vajag desmitiem tūkstošus eiro mēnesī, lai būtu laimīgs, bet citam pietiek ar krietni mazākām summām.
Bet galvenokārt tas attiecas uz cilvēkiem, kuri paši sevi nodrošina. Tāpat ir ar darba un atpūtas režīmu. Tas ir, ja cilvēks vēlas atpūsties svētku dienās un brīvdienās, viņš meklē darbu, par kuru nemaksā pārāk daudz, stingri ievērojot darba kodeksu.
Bet – ja viņam labāk patīk pavadīt dienas un naktis darbā, atnākt mājās, lai iedzertu dārgu vīnu, bet atvaļinājumā doties uz Maldivu salām, šādam cilvēkam atradīsies brīva darba vieta ar neregulāru darba laiku, toties labu atalgojumu.
Tomēr tas attiecas uz indivīdiem, kuri paši sevi nodrošina. Galu galā, daudzi cilvēki dzīvo uz parāda. Varianti var būt dažādi – viņi sēž uz kakla vecākiem, ņem kredītus, nemitīgi diņģē naudu no kolēģiem un paziņām.
Man ir tāda kolēģe, kuru uzskatīju par draudzeni. Šis stāsts norisinājās jau sen, bet es tomēr pastāstīšu, kā tas viss notika.
Precīzāk sakot, pēc notikušā aizdomājos, vai viņa ir mana draudzene un vai man tādu “draudzeni” vajag. Anna mūsu darba kolektīvā parādījās jau sen un uzreiz centās saprasties ar kolēģiem. Smaidīgā, runātīgā sieviete spēja uzmundrināt skumju kolēģi, painteresēties par viņa privāto dzīvi un palīdzēt ar kādu sīkumu. Pamazām citiem par viņu radās iespaids kā par mīļu un laipnu dāmu.
Droši vien neviens neatceras, kad Anna pirmo reizi lūdza aizdot viņai naudu pirms algas dienas. Summa nebija pārāk maza, bet arī ne gigantiska – aptuveni 50 eiro. Šķiet, ka toreiz viņas sunim it kā bija iekodusi ērce, bet visi līdzekļi bija izplānoti un nebija naudas, lai samaksātu veterinārārstam.
Kolēģe parādu atmaksāja laikā. Bet šim “piecdesmitniekam” sekoja vēl viens, un tad vēl un vēl viens. Suņi, kaķi, papagaiļi, nabaga radinieki un trūkumā nonākuši paziņas – no kurienes viņai radās tāda iztēle! Un vēl pārsteidzošāk bija tas, ka mēs viņai ticējām! Anna aizņēmās no viena kolēģa, lai atdotu otram, bet, kad tuvojās parāda atdošanas laiks, viņa devās prasīt naudu trešajam.
Bet nesen es ieraudzīju Annu veikalā.
Kādā parastā piektdienas vakarā nolēmu doties iepirkties. Bija nepieciešams iegādāties pārtikas preces, lai nedēļas nogalē pabarotu ģimeni. Es vienmēr apmeklēju lielveikalu netālu no savām mājām. Tas nav pārāk lēts, taču sortiments ir daudzveidīgs, produkti svaigi un kvalitatīvi. Mani ienākumi ļauj tur iepirkties, un, ja vēlos ietaupīt, pērku akcijas produktus.
Liku savā iepirkumu grozā vistu, kad zivju sadaļā pazibēja redzēta cepurīte. Nu, maz kas, pilsētā taču ir daudz sieviešu, kas valkā līdzīgus aksesuārus. Draudzene pastāvīgi lūdz aizdevumu līdz algas dienai – maz ticams, ka viņa dodas uz šādiem samērā dārgiem veikaliem.
Es turpināju iepirkties, bet izdzirdēju balsi, kas izklausījās pazīstama – patiešām Anna! Viņa kaprīzi skaidroja zivju nodaļas pārdevējai, ka piedāvātais laša gabals izskatās vecs. Labāk nosveriet to, kas atrodas blakus, un nekas, ka tas ir lielāks, pārdevējai norādīja Anna.
Protams, tas mani ieinteresēja, jo no rīta draudzene man atkal prasīja pārdesmit eiro “steidzamām ārkārtas vajadzībām”. Pienācu tuvāk un paskatījos – Annas iepirkumu groziņā bija dārgs vīns un siers. Kolēģe nepārprotami plānoja nedēļas nogali pavadīt gastronomiski izklaidējoties.
Sekojot “nelaimīgajai” sievietei līdz kasei, redzēju, ka “cietēja” maksā ar manis aizdotajām banknotēm (vienai bija norauts stūrītis un uzraksts uz malas). Biju sašutusi par situāciju! Šī nekrietnele nemitīgi mūs maldināja, iežēlināja un tad ar vieglu roku izšķērdēja mūsu naudu! Protams, mēs neatņemam savām ģimenēm pēdējo, bet nevienam kontā taču nav miljoni. Un pat labi nopelnot, ne visi ēd tik dārgu pārtiku!
Stāsta turpinājumu lasiet nākošajā lapā