Bet dēlam paskaidroju, ka, kamēr viņš man neatnesīs pilnu atkritumu maisu, mēs tālāk nekur nebrauksim, un attiecīga nebūs arī visi pārējie “labumi”, kuriem bija jānotiek un tika solīti šī brauciena laikā.
Dēls sākumā ļoti raudāja un ar asarām acīs teica, ka to nedarīs. Tomēr pēc laika, arvien raudādams, devās vākt atkritumus, bet es viņam sekoju… Paņēmu savu pāru cimdus un savu maisiņu… Mēs ceļmalā pavadījām aptuveni 20 minūtes un pielasījām maisiņus ar izmestiem atkritumiem. Tad mēs devāmies atpakaļ uz auto un es paskaidroja dēlam, kāpēc viņam bija jāiet savākt atkritumi.
Viņam teicu: “Latvija ir tava dzimtā zeme un dzimtene ir jāmīl! Es ilgi runāju, stāstīju par to, ka sava zeme ir jāsaudzē, jākopj utt. Devu piemērus, bet tā, ka viņš saprata. Galu galā dēls jautāja: “Bet kāpēc tu gāji man līdzi?” “Tas, ka tu izmeti saldējuma iesaiņojumu pa automašīnas logu – tā galvenokārt ir mana kļūda. Es kaut ko neizdarīju pareizi tevi audzinot, kaut ko palaidu garām! Un tāpēc man bija jāsaņem sods kopā ar tevi – tā ir mūsu abu atbildība!”
Lasi arī: Ko ar bērniem ir iespējams kopā izveidot no skaistajām rudens lapām?
Drīz dēlam būs 14 gadi, viņam ir mazā māsa. Un vakar tieši skatījos, kā viņš māsu māca, ka nedrīkst mest atkritumus uz zemes… Bija tika patīkami to redzēt! Paldies manam tētim, kurš savulaik man arī iemācīja daudz dzīves gudrību – iemācīja saprast, ka sava bērna audzināšana nav tikai vārdi, bet arī paša iesaiste un darbi.
Noteikti padalieties arī ar citiem!
Avots:
