Mans dēls apprecējās pirms vairākiem mēnešiem. Godīgi sakot, man topošā vedekla jau pašā sākumā ļoti nepatika – izlutināta un slinka. Es lūdzu dēlam nerīkoties impulsīvi, proti, nesteigties iebraukt laulības ostā, bet viņš atbildēja, ka ļoti mīl savu izredzēto.
Vedeklai ir 22 gadi, bet mans dēls ir 10 gadus vecāks par viņu. Saprotu, ka mīlestībai vecums nav šķērslis, taču attīstības atšķirības ir nopietnas. Starp citu, pirms kāzām abi nedzīvoja kopā, tikai satikās un ciemojās viens pie otra, jo vedekla iebilda pret pastāvīgu kopdzīvi.
Es brīdināju dēlu, ka nevar gaidīt neko labu no šādas laulības. Vedekla vienmēr ir mitinājusies kopā ar vecākiem, tāpēc nav piemērota patstāvīgai dzīvei.
Man izrādījās taisnība. Reiz, kad jaunais pāris atgriezās no ceļojuma, dēls man piezvanīja un lūdza atbraukt pie viņiem pagatavot vakariņas.
Domāju, ka vedekla ir saslimusi vai viņai nav laika, tāpēc es labprāt viņiem uztaisīju gardu maltīti. Bet pēc kāda laika dēls atzina, ka jaunā sieviņa pat nezinot, kā uzcept olu, bet par citiem sadzīves darbiem vispār nevarot būt ne runas.
Vedekla stingri ievēro figūrai draudzīga uztura principus, tāpēc pastāvīgi pārtiek tikai no griķiem un dārzeņiem. Protams, šāds ēdiens vīrietim nav piemērots.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk