Pēc statistikas, sabiedrība nepielūdzami noveco, un gados vecu, strādāt nespējīgu cilvēku kļūst arvien vairāk. Kā palīdzēt vecajiem ļaudīm, lai kaut nedaudz atvieglotu viņu ikdienu, kuru nomāc gan slimības, gan niecīgās pensijas, gan nespēja orientēties mūsdienu skarbajos likumos un dzīvesveidā.
Problēma: skleroze
Gadiem ejot, sklerotiskās izmaiņas galvas smadzenēs ir neizbēgamas. Pirmā “bezdelīga”, kas par to liecina, – cilvēks pēkšņi aizmirst, ko gribējis teikt, neatceras pazīstama cilvēka vārdu vai uzvārdu, dažkārt zaudē savas lietas.
Daudzi tādu aizmāršību skaidro ar nogurumu un izklaidību, taču patiesībā ikvienam jau pēc 40 gadu vecuma jāsāk rūpēties par atmiņas saglabāšanu un ik pa laikam jālieto preparāti, kas to nostiprina. Tie var būt gan fitolīdzekļi, gan medikamenti, kurus nozīmē ārsts neiropatologs. G
adījumā ja vecais cilvēks ir tiktāl aizmāršīgs, ka spēj pakļaut gan savu, gan līdzcilvēku dzīvību briesmām, obligāti jāparūpējas par drošību. Piemēram, ejot prom no mājas, var atslēgt ūdens un gāzes padevi vai arī iegādāties plīti, kurai gāzes piegāde beidzas, kad apdzisusi uguns. Jānoslēpj sērkociņi, jāparūpējas par rezerves atslēgām… Katrs gadījums, protams, ir individuāls, tāpēc arī drošības pasākumi var būt atšķirīgi.
Problēma: vientulība
Vientulība ir pati briesmīgākā vecumdienu pavadone. Pieaugušie bērni mūždien ir aizņemti ar mājas rūpēm un darba lietām, tāpēc vecāku pārmetumus: “Kāpēc nepiezvanāt?” un “Kad beidzot atbrauksiet?” uztver kā vecuma kaprīzi.
Patiesībā situācija ir daudz sarežģītāka. Komunicēšanās deficīts slimīgi atsaucas uz veco cilvēku psihi. Iesākumā viņos rodas aizvainojums un domas, ka nevienam nav vajadzīgi, kas ar laiku var izvērsties depresijā. Ne mazums ir pensionāru, kas savu vientulību “ārstē” ar alkoholu.
Tādēļ, lai cik arī aizņemti esam, biežāk jāpiezvana vecākiem, jo vismaz piecas minūtes sarunai var atrast vienmēr. Un, ja esam apsolījuši aizbraukt, tad, gribas vai ne, ir jāaizbrauc, jo vilšanās vecajam cilvēkam ir vienlīdzīga katastrofai. Ilgo velto gaidīšanu pavada trauksme un pat panika, kuru pēc tam nomaina aizvainojums un apātija. Tad jau labāk vispār neko nesolīt.
Jārūpējas ne tikai par sirmo vecāku veselību, viņu uzturu, bet arī brīvā laika aizpildīšanu. Jācenšas viņus noslogot ar vecumam atbilstīgiem uzdevumiem. Jebkura darbība ir labāka par bezdarbību. Aktīvi cilvēki mazāk slimo, vieglāk pārvar stresus, un arī laiks viņiem aizrit straujāk.
Lai lasītu rakstu tālāk, šķiriet nākamo lapu!