Problēma: bezdarbība
Gados vecie ļaudis ir ļoti viegli ievainojami: kolīdz kaut kas ne tā – tūlīt asaras. Aizvainot vecu cilvēku var pat atteikšanās no viņa piedāvātās palīdzības mājas darbos. Ja sieviete vairs nespēj pat kartupeļus izvārīt, nav nozīmes to viņai teikt.
Veci cilvēki kritiku neuztver, jo galvas smadzeņu daļā, kas ir atbildīga par kritiku, notikušas organiskas izmaiņas. Tāpēc nav jēgas pārmest mātei, ka viņa atkal pārsālījusi zupu, labāk samelot un pateikt, ka esat paēdusi.
Problēma: dzīve pie visa gatava
Nereti pieaugušie bērni, vislabāko nodomu mudināti, pārved vecmāmiņu dzīvot pie sevis, uzskatot, ka tā viņai būs labāk un vieglāk. Taču jau pēc dažiem mēnešiem līdz šim žiperīgā un patstāvīgā večiņa pārvēršas bezmaz par invalīdi un nespēj pati sevi apkalpot. Šādi pārbraucieni vecajiem ļaudīm ir milzīgs un smags pārdzīvojums. Pēc stresu skalas, tie ieņem otro vietu tūlīt aiz dzīvesdrauga zaudēšanas. Turklāt nepieciešamība rūpēties pašam par sevi bieži vien ir vienīgais stimuls kustēties.
Ja pārbraukšana notikusi, vecā cilvēka dzīve jāiekārto tā, lai viņam nevajadzētu “sēdēt kaktiņā”, bet būtu savi konkrēti pienākumi.
Problēma: halucinācijas
Gados vecajiem cilvēkiem var šķist, ka jūtama, piemēram, gāzes vai hlora smaka. Viņi var sūdzēties, ka ierastais ēdiens garšo pavisam citādi, paust aizdomas, ka it kā kāds grib viņus noindēt… Ja šādas sūdzības kļūst regulāras, noteikti jāapmeklē psihiatrs, kurš nozīmēs atbilstīgu ārstēšanu. Visi šie simptomi liecina par nopietnu psihisku saslimšanu.
Problēma: aizmirsa ceļu uz mājām
Diemžēl nereti mēdz būt arī tā. Parasti, kad viņi mēro sev labi zināmu maršrutu – uz veikalu, polikl**iku vai pastu, nekas tāds nenotiek. Taču pēc pārbraukšanas uz citu vietu, nonākuši svešā vidē, ar grūtībām spēj atcerēties pat adresi. Nelūdzot nevienam palīdzību, viņi stundām var staigāt apkārt vienam kvartālam. Viens no variantiem, kas šādu situāciju var palīdzēt atrisināt, – ielikt vecā cilvēka apģērba kabatā zīmīti ar vārdu, uzvārdu, adresi un tuvinieku tālruņa numuru. Vēl drošāk visu šo informāciju uzrakstīt uz drāniņas un piešūt, piemēram, mēteļa oderei viegli ieraugāmā vietā.
Mēdz būt arī situācijas, kad vecais cilvēks saka – braukšot mājās (ar mājām domādams to vietu, kur dzīvojis bērnībā), sāk siet pauniņā savas mantas un aiziet, kur acis rāda. Arī šajā gadījumā minētā zīmīte var lieti noderēt.
Problēma: iegrimšana sevī
Tā izpaužas smaga depresija. Arī šī kaite prasa nekavējošu ārsta iejaukšanos, jo pretējā gadījumā no pilnīgas nervu sistēmas un fizisko spēku izsīkuma var iestāties pat Nā*e. Mēdz būt, ka vecais cilvēks apguļas gultā, vairs neceļas, atsakās no ēdiena un dzēriena, pēc tam pārstāj apmeklēt tualeti, rezultātā organismā uzkrājas toksīni, kas noved pie pašsaindēšanās.
Problēma: gulošs slimnieks
Aprūpēt vectētiņu, kas pārcietis insultu, vai vecmāmiņu ar iegurņa kaula lūzumu ir smags pārbaudījums visiem tuviniekiem. Ir jānolīgst vai nu kopēja, kas slimnieku apkops un pabaros, vai arī visi šie pienākumi jāuzņemas pašiem.
Problēma: slikts miegs
Aptuveni 45% cilvēku sūdzas par sliktu miegu, taču speciāla ārstēšana ir nepieciešama tikai katram piektajam no tiem. Galvenokārt tas attiecas uz gados veciem cilvēkiem. Depresija, darba zaudējums, aktīvās dzīves apsīkums, vientulība – tas viss veco ļaužu miegu nepadara stiprāku.
Viņiem miegs ir īpašs, kā maziem bērniem, kas guļ vairākas reizes dienā. Ja nav kādu citu satraucošu simptomu, nav arī pamata uztraukties par miegu. Vienkārši miegs ir novecojis kopā ar cilvēku. Protams, arī gados veciem cilvēkiem gribas gulēt tikpat cieši un saldi kā jaunībā.
Turklāt ne tikai gulēt, bet arī kustēties. Bet viņš taču neiet pie ārsta un nesaka: “Gribu būt tikpat lokans un skriet tikpat ātri kā toreiz, kad man bija divdesmit.” Zina, ka tas nav iespējams. Ar miegu ir līdzīgi. Bet cenšanās atgūt jaunības miegu ar medikamentu starpniecību ne pie kā laba nenovedīs.