Viņš strādāja par programmētāju starptautiskā uzņēmumā. Attiecības viņiem izveidojās lieliskas, viņš viņu skaisti aplidoja, dāvināja dārgas dāvanas.
Viņš jau plānoja viņu kopdzīvi, bet bija viens bet. Kad viņa iepazinās ar viņu, tad nepateica par saviem bērniem, bet viņš jau no sākuma teica, ka pagaidām bērni viņam nav vajadzīgi, ka viņš ir jauns un tā ir principiāla nostāja.
Kad māsa izdzirdēja par to, ka Oksana grib pamest meitenes, viņa aizliedza to darīt, sakot, lai meitenes padzīvo pie viņas. Kad gribēsi… paņemsi atpakaļ. Bet šī atbilde neapmierināja Oksanu, jo viņa gribēja, lai māsa oficiāli noformē aizbildniecību. Viņa tā arī izdarīja.
Lasi arī: Kāda Latvijas iedzīvotāja pēc redzētās ainas par jaunajām māmiņām, kuras pastaigājas, dalījās ar skarbu ziņu visām mammām
Viņai bija smagi, bet viņas ar visu tika galā. Jūlijai nācās ņemt papildu darbu. Bērnus aizsūtīja uz dārziņu, bet pati papildus strādāja no mājām. Viņa strādāja tirdzniecības sektorā un varēja strādāt attālināti. Sanāca tā, ka Oksana apprecējās un pēc 5 mēnešiem viņi pārcēlās uz ASV, jo viņas vīru uzaicināja tur strādāt.
Viņi dzīvoja Amerikā, nekā netrūka, bet mājas Latvijā un to, ka bērniem vajadzētu finansiālu palīdzību, vispār neatcerējās. Bērni auga un Oksanu ne redzēja, ne dzirdēja. Viņi visu laiku vaicāja Jūlijai, kur palika viņu mamma. 16 gadu laikā viņa ne reizi neatbrauca pie bērniem.
Meitenes par viņu pat dzirdēt negribēja un par savu mammu uzskatīja Jūliju. Jūlijai savu bērnu nebija, vīra arī ne. Viņa sevi visu veltīja bērniem, kuri viņu ļoti mīlēja, un meitenes viņas dzīvē bija pašas galvenās.
Oksana atbrauca uz Latviju tikai tad, kad viņu pameta viņas mīļotais vīrs, ar kuru kopā bija nodzīvojusi vairāk nekā 16 gadus. Viņš tur atrada jaunāku sievieti.
Oksana strādāt negribēja, atrast citu vīrieti tur nespēja. Tā nu nācās atgriezties. Citu bērnu viņai vairāk nebija, bet viņas pašas bērni viņai tā arī nepiedeva un negribēja ar viņu komunicēt!