Kad augļu koks dārzā dod lielāku ražu nekā paši spējam apēst, rodas jautājums – ko ar to visu iesākt? Tā bija arī šovasar, kad mūsu ābeles burtiski lokās no āboliem.
Katru gadu sev solos – stādīšu mazāk, lai nebūtu tik daudz darba. Bet katru pavasari iedomājos: “Nu, šogad jau būs vieglāk, vienu kociņu vairāk nesabojās!” Un tā nu ir sanācis, ka mūsu dārzs rudenī izskatās kā mazs tirgus laukums – āboli, bumbieri, plūmes, pat ogas vēl no vasaras brīžiem atgādina par sevi.
Un tad sākas lielā darbošanās – spainis aiz spaiņa, grozs aiz groza, pagrabā stāv pilnas kastes, bet ābolu skaits dārzā nemaz nemazinās. Radi jau ir cienāti, kaimiņiem dāvināts, bet raža vēl paliek. Tādos brīžos nākas meklēt jaunas idejas – ko ar visu šo bagātību iesākt, lai nekas neaizietu postā.
Šogad āboli padevušies īpaši bagātīgi. Lielie, sulīgie, smaržīgi – tādi, kādus veikalā reti kur redzēsi. Protams, daļu atdevām bērniem un kaimiņiem, daļu izspiedām sulā, bet kastes tomēr stāvēja pilnas.
Pēdējā laikā pie mūsu mājas biežāk piestāj vietējais tirgotājs. Nopērk ogas, dārzeņus un reizēm arī augļus – pēc tam ved uz pilsētu. Nolēmām arī ābolus viņam atdot: lai tikai neaiziet postā.
Viņš, smaidīdams, saka:
– “Ļoti skaisti āboli! Cilvēki pilsētā tādus nemaz neredz. Paņemšu dažas kastes, atradīsies pircēji.”
Mēs bijām priecīgi – gan paši mazliet atbrīvojām pagrabu, gan kāds cits tiks pie garduma.
Pēc pāris dienām devāmies uz pilsētu. Ieejot veikalā, pie augļu plaukta apstājāmies kā sastinguši. Tur, starp banāniem un mandarīniem, gozējās mūsu āboli.
Ne jau tādi “līdzīgi”, bet mūsu pašu dārza āboli, pēc katras pumpiņas un raibumiņa pazinu. Tikai viena lieta lika smieties līdz asarām – uzlīme uz plaukta.
Tā vēstīja:
“Eksotiskie importa āboli.”
Cena? Trīs reizes lielāka nekā tā, ko saņēmām no tirgotāja.
Stāvējām pie plaukta un smējāmies. Kādi vēl “eksotiskie importa”, ja tie aug tepat aiz sētas? Es pat domāju – varbūt tieši mūsu ābeles tagad skaitās eksotiskas, jo reti kurš mūsdienās audzē pašiem savus ābolus.
Kaimiņiene vēlāk teica:
– “Redzi, jūsu dārzs tagad ir starptautiskais! Eksotika pašu mājās.”
Šis gadījums mums iemācīja vienu – reizēm pat pašmāju bagātība veikalā tiek pasniegta kā kaut kas eksotisks un īpašs. Un varbūt tā arī ir. Jo mūsu āboli nebija nekādi parastie – tie bija auguši mūsu dārzā, saulē nobrieduši, bez ķīmijas, ar gadiem krātu pieredzi un rūpēm. Tie bija tie paši āboli, ar kādiem reiz mani vecāki cienāja mūs bērnībā, kad, sasārtuši vaigiem, skrējām pa dārzu un lasījām tos tieši no zara.
Tagad, redzot tos ar uzrakstu “Eksotiskie importa āboli”, mēs tikai pasmaidījām. Laiki mainās – reiz bērni uzskatīja, ka pašmāju ābols ir pašsaprotama lieta, bet tagad veikalā tas tiek pasniegts kā retums. Varbūt tas pat nav slikti, jo tas atgādina, cik patiesībā liela vērtība ir tam, kas aug tepat līdzās, mūsu pašu zemē.
Nākamgad, kad tirgotājs atkal prasīs ābolus, mēs zināsim – pilsētā viņi pārtaps par “eksotiku”. Un mums tas būs tikai vēl viens iemesls pasmaidīt, uzcept ābolkūku un cienāt radus ar to, kas ir īsts un patiesi mūsējais.
Jo galu galā – kāda jēga no uzrakstiem, ja garša un smarža vienmēr paliek tā pati, ko pazīstam jau no bērnības?
