Tā vēstīja:
“Eksotiskie āboli.”
Latvijas veikalos pircēji pavisam pēkšņi sākuši masveidā pirkt konkrētu pārtikas produktu – kāpēc
Cena? Trīs reizes lielāka nekā tā, ko saņēmām no tirgotāja.
Stāvējām pie plaukta un smējāmies. Kādi vēl “eksotiskie”, ja tie aug tepat aiz sētas? Es pat domāju – varbūt tieši mūsu ābeles tagad skaitās eksotiskas, jo reti kurš mūsdienās audzē pašiem savus ābolus.
Kaimiņiene vēlāk teica:
– “Redzi, jūsu dārzs tagad ir starptautiskais! Eksotika pašu mājās.”
Šis gadījums mums iemācīja vienu – reizēm pat pašmāju bagātība veikalā tiek pasniegta kā kaut kas eksotisks un īpašs. Un varbūt tā arī ir. Jo mūsu āboli nebija nekādi parastie – tie bija auguši mūsu dārzā, saulē nobrieduši, bez ķīmijas, ar gadiem krātu pieredzi un rūpēm. Tie bija tie paši āboli, ar kādiem reiz mani vecāki cienāja mūs bērnībā, kad, sasārtuši vaigiem, skrējām pa dārzu un lasījām tos tieši no zara.
Tagad, redzot tos ar uzrakstu “Eksotiskie āboli”, mēs tikai pasmaidījām. Laiki mainās – reiz bērni uzskatīja, ka pašmāju ābols ir pašsaprotama lieta, bet tagad veikalā tas tiek pasniegts kā retums. Varbūt tas pat nav slikti, jo tas atgādina, cik patiesībā liela vērtība ir tam, kas aug tepat līdzās, mūsu pašu zemē.
Nākamgad, kad tirgotājs atkal prasīs ābolus, mēs zināsim – pilsētā viņi pārtaps par “eksotiku”. Un mums tas būs tikai vēl viens iemesls pasmaidīt, uzcept ābolkūku un cienāt radus ar to, kas ir īsts un patiesi mūsējais.
Jo galu galā – kāda jēga no uzrakstiem, ja garša un smarža vienmēr paliek tā pati, ko pazīstam jau no bērnības?
