Drīz vien ceļotāji apstājās pie nelielas slimnīcas ceļmalas pilsētiņā. Sieviete skrēja pakaļ medicīnas personālam, un vīrietis uz rokām aiznesa Annu uz neatliekamās palīdzības nodaļu.
Tur viņi sastapa un ātri nogādāja meiteni uz nestuvēm uz operāciju zāli – laika zaudēt nebija laika.
Pagaidiet šeit, tagad ieradīsies policija, jūs nopratinās, – medmāsa lūdza glābējus.
Labi, mēs pagaidīsim, – vīrietis piekodināja.
Pēc operācijas Annu pārveda uz palātu. Kad viņa pamodās no anestēzijas, no ārsta uzzināja skumju vēsti – viņa bija zaudējusi ne tikai savu bērnu, bet arī iespēju nākotnē kļūt par māti.
Policists ieradās, lai paņemtu liecību, un jautāja, vai Anna spēj runāt. Viņas vaigiem ritēja asaras, bet viņa spēja aprakstīt uzbrucēju. Policists ieteica viņai piezvanīt savai ģimenei. Anna saprata, ka ar vīru viss ir beidzies. Viņa deva mātes numuru – lai vecāki atbrauc, bet vecmāmiņu labāk neuztraukt.
Drīz vien viņas māte un vecmāmiņa ienāca istabā raudādamas.
Meita, kā tas notika? – jautāja vecmāmiņa.
Anna aizsedza seju ar rokām. Ienāca tēvs, uzzinājis no ārsta sīkāku informāciju.
Mēs tevi aizvedīsim uz pilsētu, es jau esmu to noorganizējis, – viņš teica.
Mamma pārģērba meitu mājas drēbēs un iekāpa ar viņu mašīnā. Vecmāmiņa lūdza doties mājās un sapakot viņas mantas. Vakarā viņa sagaidīs savu znotu, lai arī viņš dotos uz galvaspilsētu. Bez mazmeitas ciematā viņa nepaliks.
Kad vecāki un Anna aizbrauca, vecmāmiņa devās pie znota Viktora vecākiem.
Kā tu to varēji izdarīt, Katrīna? Anna bija laimīga, ka viņai būs bērns, un tu viņu sagrāvi! – viņa teica.
Un es brīnījos, kur viņa bija aizgājusi no pļavas. Man nācās savākt izmētātās sēnes un nest tās mājās, – Katrīna paraustīja plecus, it kā notikušais viņu neskāra.
Nāciet pie prāta! Ir notikusi traģēdija, un viss, kas tevi uztrauc, ir sēnes! – Vecmāmiņa izplūda un izgāja no pagalma.
Pagaidi, es paņemšu tavas mazmeitas lietas. Viņa mums tagad nav vajadzīga, – Vīra māte kliedza viņai pakaļ.
Mājās sieviete rakstīja dēlam Annas vārdā: “Es atbrīvojos no bērna, iemīlējos citā, aizgāju. Mani nemeklē.” Izdzēsusi ziņu, viņa rakstīja vedeklai no sevis: “Tu tagad neesi vesela, dēlam vajag veselu sievu.”
Izslēdzot Annas telefonu, vīra māte iemeta to somā kopā ar mantām un iznesa pagalmā:
Veiksmi jūsu mazmeitai! – Viņa pasmaidīja un pasniedza somu vecmāmiņai.
Viņai nekad nav patikusi viņas vecmamma. Bet viņas dēls Viktors bija zelts. Kas tagad notiks ar viņu attiecībām, tas būs jāizlemj Annai. Pagaidām viņai par to vienalga.
Atstājot mazmeitas mantas mājās, vecmāmiņa lūdza kaimiņienei pieskatīt māju un vistas un devās uz galvaspilsētu pie dēla. Kad znots ieradās, viņa jau gaidīja pie vārtiem ar koferi. Tā ģimene atkal satikās galvaspilsētā.
Pēc aizbraukšanas Anna savās mantās atrada telefonu un izlasīja ziņu no vīra. Kļuva skaidrs – sazināties ar vīru nav vērts. Viņam ir vajadzīga vesela sieva, lai dzemdētu bērnus, un tagad viņa viņam ir slogs. Mani pārsteidza, ka Viktors šajās dienās ne reizi nebija rakstījis, jo iepriekš viņš regulāri informēja par savu maršrutu. Acīmredzot sieva māte viņu jau bija noskaņojusi pret Annu. Būtu labāk pārtraukt visus kontaktus, meitene nolēma un izslēdza telefonu.
Annai pienāca drūmas dienas. Neko negribējās darīt, ievilka pelēkā ikdiena. No rīta viņa ilgi gulēja gultā, tad negribīgi brokastoja. Pēcpusdienā viņa vienkārši gulēja uz dīvāna viesistabā, skatījās griestos un padevās nomāktībai.
Tā pagāja mēneši
Vecmāmiņa, es gribu strādāt, – beidzot nolēma Anna.
Lieliska ideja! Ziedu veikalam vajag pārdevēju. Ej tur, apskati. Ja tev patiks, paliec, – apstiprināja vecmāmiņa.
Anna sekoja viņas padomam. Darbs veikalā ar ziediem viņai patika. Laika gaitā viņa iemācījās gatavot pušķus. Šī nodarbe novērsa uzmanību no skumjām domām.
Tā nemanāmi pagāja daži gadi. Anna joprojām bija viena. Puiši mēģināja ar viņu iepazīties, aicināja uz randiņiem, bet saņēma atteikumu.
Un tad kādu dienu veikalā ienāca mednieks, kurš reiz bija viņai nodarījis pāri. Atpazinusi viņu, Anna sastinga ar pušķi rokās. Vīrietis nopirka ziedus un aizgāja. Anna atrada izmeklētāja numuru, kuram bija nodota viņas lieta. Viņš nebija ieradies viens, viņi nokopēja novērošanas ierakstu. Izrādījās, ka puisis bija koledžas profesors. Viņš ir apcietinājumā. Lai gan viņš to noliedza, pierādījumi liecināja pretējo. Lieta bija atrisināta, vīrietim draudēja cietumsods.
Anna nevērsās tiesā, viņas vietā rīkojās tēva advokāts. Un viņas vecmāmiņa vasarā apmeklēja savu dzimto ciemu – puķu dobes, dārzeņu dārzu. Viņa ar prieku strādāja dārzā.
Kādu dienu vecmāmiņa atnesa ziņas no kaimiņienes par savu bijušo vīramāti. Izrādās, ka Viktors apprecējies ar Sintiju no ciema pārvaldes. Viņa dzemdēja divas meitas, bet, atstājot tās pie vīramātes, aizbrauca uz kursiem pilsētā un neatgriezās – satikusi citu vīrieti. Viņa apsolīja, ka pēc šķiršanās paņems meitenes, bet aizmirsa par tām. Tagad vecākajai ir pienācis laiks doties uz skolu.
Kaut kādu iemeslu dēļ šī ziņa iepriecināja Annu. Viņas vecmāmiņa pamanīja, ka mazmeita ir jautra.
Nākamajā ciemata apmeklējuma reizē vecmāmiņa nolēma aprunāties ar Viktoru un pieminēja Annas atgadījumu mežā. Viņa pastāstīja viņam, kur tagad dzīvo un strādā viņas mazmeita.
Bet viņa man atsūtīja īsziņu! – Viktors bija pārsteigts.
Ko tu vēlējies? Viņa tevi saudzēja. Tev ir bērni, tas ir prieks tēvam. Tikai žēl, ka nav mātes. Es Sintiju pazīstu kopš bērnības, viņa ir nepastāvīga. Kā tu ar viņu nonāci kopā? – Vecmāmiņa iedēstīja Viktorā šaubas un aizgāja.
Tajā pašā dienā Viktors pirms darba laika apmeklēja puķu veikalu.
Man ar tevi jārunā, – viņš sāka, ieraugot Annu
.
Nav par ko runāt. Mēs jau sen izšķīrāmies, un tev ir jauna ģimene, – viņa atbildēja.
Nē, tā nebūs. Tu mani pievīli, un notikušo vajadzēja atrisināt kopā. Kāpēc tu raksti par citu vīrieti?
Ko? Es neko nerakstīju. Mēs neesam runājuši kopš slimnīcas. Telefons tika atstāts mājās, tava māte visu izlēma mūsu vietā, – Anna parādīja viņa mātes ziņojumu.
Kā viņa uzdrīkstējās? Un šeit ir tava ziņa… – Viktors bija pārsteigts.
Viņš saprata, kas notiek. Atvadījies, Viktors aizgāja.
Pēc pāris dienām viņš atgriezās veikalā.
Es par to domāju. Mūsu šķiršanās nebija mūsu vaina. Ir iespēja sākt visu no jauna.
Atvainojos, bet es vairs neatgriezīšos tavā mājā, – stingri atbildēja Anna.
Es daudz ceļoju darba dēļ. Tagad es varu nopirkt dzīvokli pilsētā. Viss ir atkarīgs no tava lēmuma, vai tu mani joprojām mīli.
Ir grūti izlemt uzreiz… – Anna vilcinājās.
Lasi vēl: “Nedēļa, sākot no 16. oktobra, strauji mainīsies arī Latvijā”: sinoptiķi negaidīti mainīja prognozi
Es pagaidīšu, tu man esi vienīgā, – ar šiem vārdiem Viktors aizgāja.
Sarunas nebija veltīgas. Viņi atkal reģistrēja savu laulību.
Viktors nopirka dzīvokli pilsētā, un pat vienā mājā ar Annas vecākiem. Viktora vecākā meita mācās pirmajā klasē, bet jaunāko pieskata vecmāmiņa.
Viktors strādā savā iepriekšējā darbavietā, bet Anna strādā puķu veikalā. Kopā viņiem klājas labi. Anna nenožēlo, ka viņi ar Viktoru atkal ir kopā. Viktora māte viņus nekad nav apciemojusi. Viņa tēvs ir biežs viesis.