Sociālajos tīklos pēdējās dienās plaši apspriesta kādas latvietes atzīšanās par savu pieredzi ārzemēs.
Sieviete dalās, ka 45 gadu vecumā pieņēmusi drosmīgu lēmumu – doties strādāt uz Angliju. Lai gan darbs tur ir smags, vairāk nekā 12 stundas dienā pie līnijas tītaru fabrikā, viņa atklāj, ka pirmo reizi mūžā sajutusies patiesi brīva.
“Latvijā nodzīvoju 45 gadus, līdz nolēmu doties uz Angliju. To sajūtu, ko tur piedzīvoju, es pat nespēju vārdos izteikt – tā ir brīvība, ko nekad nebiju izjutusi iepriekš. Jā, strādājam garas stundas, darbs ir vienmuļš un fiziski smags, taču mani pārņem sajūta, ka esmu atpūtusies, nevis nogurusi. Vairāk par visu mani pārsteidz ikdienas vieglums – uz ielas varu brīvi smaidīt, nejusties neveikli, nebaidīties no svešiem skatieniem. Arī tad, ja valodu nepārzinu, viss ir atrisināms, viss ir iespējams,” viņa raksta.
Sieviete atzīst, ka kontrasts ar dzīvi Latvijā ir milzīgs. Atgriežoties mājās, viņu pārņem sajūta, ka apkārtējā vide atkal uzliek neredzamas važās: “Te, Latvijā, šķiet, ka viss atkal kļūst smagnējs, ierobežojošs. It kā būtu piekalta pie vietas, bez iespējas brīvi elpot.”
Šis atklātais stāstījums sociālajos tīklos izraisījis simtiem komentāru – vieni atbalsta sievietes sajūtas, sakot, ka līdzīgi pārdzīvojuši arī paši, citi savukārt uzsver, ka smags darbs ārzemēs nav risinājums. Tomēr vienaldzīgu tas atstājis maz, jo viņas pieredze spilgti izgaismo atšķirības starp ikdienu Latvijā un dzīves izjūtu ārzemēs.
Sievietes pieredze sociālajos tīklos izraisījusi karstas diskusijas – daļa cilvēku viņas sacīto uztvēruši ar sapratni, citi – pavisam pretrunīgi.
“Arī es dzīvoju ārvalstīs – Vācijā, kur jūtos daudz brīvāk. Te ir manas mājas, bet Latvijā vienmēr paliks mana sirds,” savās sajūtās dalās Alīna, piebilstot, ka dzīve Vācijā rit straujākā tempā.
Savukārt cita komentētāja stāsta, ka bieži viesojas Anglijā un īpaši novērtē vietējo cilvēku atvērtību: “Patīk, ka tur cilvēki biežāk smaida, veikalā kasiere var izteikt komplimentu manikīram, un pat tad, ja kāds nejauši uzkāpj uz kājas, vienmēr atvainojas.” Tajā pašā laikā viņa piebilst, ka arī Latvijā jūtas brīvi, tikai mūsu sabiedrība esot noslēgtāka.
Vēl kāda sieviete raksta, ka sevi sauc par pasaules pilsoni. Atrodoties Latvijā, viņa bieži ilgojas pēc ārzemēm un tur pieredzētās gaisotnes.
Tikmēr ne visi komentētāji bijuši atsaucīgi – daži savos spriedumos izteikušies daudz skarbāk.
“Jā, tā ir tā īstā dzīve – svešā zemē pie konveijera, tītaru fabrikā, kur pat valodu neproti. Kad smagajā darbā sabojāsi veselību, tad gan nevajadzētu nākt atpakaļ uz Latviju, lai noslogotu mūsu medicīnas sistēmu,” asi norāda Stella.
Arī kāds vīrietis, kurš pats pusgadu pavadījis Anglijā, savu pieredzi atminas kā drūmu: “Man tas bija kā murgs. Vietējie līdz galam iebraucējus nepieņem, bet latviešu sarunas pārsvarā grozās tikai ap vienu – cik kurš nopelnījis fabrikā. Tas mani ietekmēja depresīvi, un sapratu, ka tāda dzīve nav priekš manis.”
Ieva mēģina situāciju rezumēt citādi – viņasprāt, problēma meklējama nevis valstī, bet pašas sievietes sajūtās: “Ja Latvijā būtu kāds savs rūpals vai darbs, ar ko patiesi lepoties, tad arī dzīve šeit šķistu piepildītāka. Tad varētu iet pa savu ciemu ar augstu paceltu galvu. Bet tagad, salīdzinot sevi ar paziņām, kas tikuši tālāk, jūs izjūtat mazvērtību. Tāpēc anonimitāte svešumā šķiet tik ērta.”
Savukārt cita komentētāja raugās uz notikušo mierīgāk: viņa uzsver, ka mūsdienās cilvēkiem ir visas iespējas dzīvot tur, kur sirds jūtas vislabāk. “Es pati, par spīti pelēcīgajam klimatam, mīlu Latviju un jūtos, ka piedzimu īstajā vietā un ģimenē. Taču es pilnībā pieņemu, ka citiem sajūtas var būt pavisam citādas. Ja kādam tuvāka šķiet dzīve ārzemēs – mūsdienās ir visas iespējas pārcelties.”
