Cilvēkiem novecojot, var rasties dažāda rakstura problēmas, tāpēc rūpes par omīti vai opīti vienmēr ir cēla lieta. Veciem ļaudīm, īpaši tiem, kuri dzīvo vieni, nepieciešama īpaša aprūpe. Es šeit domāju nevis kādus sevišķus ēdienus vai ko tamlīdzīgu, bet gan cilvēcisku klātbūtni un iespēju parunāties par dzīvi.
Diemžēl ne tuvu ne visiem vecīšiem un večiņām ir iespēja regulāri sazināties ar tuviniekiem un radiniekiem. Daži dzīvo pārāk tālu no viņiem, citiem vienkārši nav laika vai vēlēšanās apciemot sirmgalvjus. Bet par laimi, ne visi cilvēki ir tādi. Daudzi labprāt aprauga vecus cilvēkus, lai painteresētos par viņu labklājību un veselību.
Mani sauc Elizabete, man ir 33 gadi. Esmu precējusies, man ir dēliņš. Vīrs strādā par maiznieku, es sēžu mājās ar mazuli. Dažreiz, kad rodas iespēja, es strādāju no mājām.
Principā vīrs mūs apgādā, bet vienmēr gribas kaut ko vairāk. Kaut kādu personīgo attīstību. Man ir arī vecmāmiņa, kuru bieži apciemoju, dodos kopā pastaigāties un sniedzu cita veida palīdzību.
Vēl man ir jaunāks brālis. Viņam ir 29 gadi, viņš ir vecpuisis un joprojām dzīvo kopā ar vecākiem. Mamma un tētis viņu neprātīgi mīl, un es to nesaku vienkāršas skaudības dēļ.
Piemēram, savulaik, kad biju maza un mūsu ģimenei ļoti trūka naudas, vecāki mani uz veselu gadu atstāja pie vecmāmiņas, kura tolaik dzīvoja laukos. Bez jautājumiem, it kā tā būtu ierasta lietu kārtība. Es, pilsētniece, iemācījos slaukt govi, izvest kūtsmēslus, ravēt dobes. Mana omīte ir lauku cilvēks, tāpēc ar mani, savu mazmeitu, īpaši neauklējās.
Bet Zigmundam, manam brālim, bija laimīga bērnība – vecāki viņu lutināja kā vien varēdami, bet man kā vecākajai māsai bija viņam jāpalīdz it visā, tostarp mācībās un mājas darbos.
Ja notika kaut kas slikts, tad vainīga vienmēr biju es. Daudzi, sevišķi tie, kas ir vecākie bērni ģimenē, mani šajā ziņā sapratīs, esmu par to pārliecināta.
Reiz, kad mēs ar vecmāmiņu devāmies kārtējā pastaigā, sākām runāt par manu bērnību, atcerējāmies labās un ne tik labās dienas. Un tad es pieminēju savu brāli.
Lasi vēl: Latviešu meteorologs paziņo: ”Par ātri vien priecājaties, ziema atgriežas un pie tam barga”
Sacīju, ka viņa bērnība bijusi gaiša un dzīvespriecīga. Bet vēl teicu, ka,manuprāt, viņa laimīgā dzīve turpinās līdz pat šai dienai, ja jau viņš, pieaudzis vīrietis, joprojām mitinās vecāku mājās.
Tā jau vienmēr ir
Visas šīs mantojuma lietas ir vienas lielas galvassāpes. Tāpēc Dzīvou sev, negaidu ne noviena neko, ne uz Valdību, ne vecākiem, ne vecvecākiem, Ja saņemšu kādu mantojumu tas ir labi, ja nē arī labi, jo ceļu savu labklājību pats. Neesmu upura lomā un negribu tāds būt, kaut arī palīdzu cik manos spēkos.