Sieviete pabaroja parastu pagalma kaķi, vēlāk izrādījās, ka pie viņas atnāca rets meža dzīvnieks

Šķiet, cilvēks, kas dzīvo laukos, savā mūžā ir redzējis visu ko. Bet, kā jau tas mēdz notikt, daba prot pārsteigt. Tā arī ar Mariju — un tā nav izdomāta persona, bet pavisam īsta lauku iedzīvotāja

Gadījās notikums, pēc kura pat ciema vīri vakaros sāka skatīties apkārt uzmanīgāk. Viss sākās ar to, ka sieviete pamanīja pie sava lieveņa nepazīstamu, svītrainu viesi: tādu kā svarīgu kaķi ar nopietnu sejas izteiksmi. Domāja — droši vien kāds mājas kaķis, atnācis uz kādu cienastu. Jo laukos kaķi bieži vien dzīvo paši savu dzīvi un mēdz iegriezties, meklējot gardumus pie svešiem galdiem. Ārā bija krēsla, diez gan tumšs, tāpēc sieviete īpaši nepētīja.

Šis viesis nesteidzās draudzēties, nelīdās pie kājām, nelocījās. Nākot pēc gaļas viruma, reizēm pagaidīja, kad iznes desu, bet, tiklīdz saimniece izgāja uz lieveņa, atkāpās sāņus un skatījās ar neuzticību, it kā vērtētu — var uzticēties vai nē. Tas ir visai raksturīgi klaiņojošiem dzīvniekiem – viņi baidās no cilvēkiem, jo nav raduši, ka tos glauda. Tā domāja šī sieviete.

Kā šāds produkts var atrasties plauktos? Pircējs brīdina Latvijas veikalos atrodamu produktu

Dzīvnieks bija iespaidīgs. Svītrains, spēcīgs, ar gaitu, kuru nevar sajaukt, un skatījās acīs tā, it kā kaut ko svarīgu pētītu. Gaļu cienīja: ja vakarā atstāja putru vai gabalu gaļas, no rīta nebija ne miņas. Bet bija ļoti piesardzīgs — rokās nedevās; tiklīdz durvis iečīkstējās, uzreiz atkāpās, nemurrāja un nelocījās, un, ja paskatījās — jau aiz stūra, vēro. Līdz ar to sievietei īpaši nebija iespējas šo dzīvnieku labi apskatīt, un ja godīgi, arī domas nebija.

Sākumā Marija domāja, ka raksturs vienkārši stingrs un audzināšanas mazliet pietrūcis. Saimniece mēģināja viņu saukt ar dažādiem vārdiem — uz “kis-kis” atsaucās, reizēm pienāca tuvāk, bet, kad sniedza roku, momentā atleca, un aste, kā slotiņa, aiz viņa nervozi vilka līdzi.

Naktīs viņu vairākkārt redzēja klusi riņķojam, uzmanīgi apstājoties un ieklausoties katrā skaņā.

Kāds no kaimiņiem dalījās novērojumā:
— Šitam, skaties, ķepa kā mans delms, bet aste kā vāverei — tikai svītraina un ar melnu pušķi galā. Un aiziet klusu, kā ēna — it kā pa gaisu, nevis pa zemi.

Ziņa par dīvaino kaķi nonāca līdz vietējam medniekam, kurš uzreiz aizdomājās, ka pie ciema ienācis nevis parasts mājas mīlulis. Viņš atbrauca ar fotogrāfijām un “Sarkanās grāmatas” izdevumu.

— Aicināju, — stāsta Marija — speciālistu, viņš atnāca, rādīja savas fotogrāfijas, grāmatas atnesa. Pagalmā gandrīz lekciju novadīja, vai visa apkārtne sabrauca.

Uz galda izklāja fotogrāfijas: parasti svītrainie “sētas kaķi”, staltie — bet meža viesis bija pavisam citāds. Paskatījās — un tiešām, ne mājas kaķis… un arī ne no pazudušajiem. Meža kaķis — pārlapojiet galeriju

Lūk, uz ko speciālists īpaši norādīja:

Meža kaķa kažoks ir ievērojami biezāks, gandrīz “dubults” — lai varētu pārnakšņot ziemā krūmos. Kājas lielākas, siluets daudz izteiktāks — jo  mežā vajadzīgs spēks. Galva apaļāka, purna daļa masīvāka, deguns plats, ne tāds kā mājas kaķiem. Gaita — neparasti uzmanīga un smaga.

Aste īsa, kupla, gandrīz vienmēr nolaista un beidzas ar skaidri izteiktu melnu pušķi. Marija pārsteigta iesaucās:

— Tad jau iznāk, ka tas ir meža kaķis, no Sarkanās grāmatas!

Kas notika pašās beigās bija pats interesantākais!

 

Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk