Mareks sēdēja vilcienā, vēroja ainavu aiz loga un domāja, ka viņa dzīve pašlaik ir gluži kā tas, ko redz ārpusē – bez sevišķām iezīmēm, pelēka un tukša
Viņš izkāpa uz perona tikai tāpēc, lai ievilktu krūtīs svaigu gaisu. Stacija izrādījās maza, klusa un pamesta. Pat nosaukuma uzrakstu viņš nepamanīja. Kādēļ arī pievērst uzmanību? Pēc piecpadsmit minūtēm vilciens atkal dosies ceļā. Pie drauga, kurš aicināja viņu “izrauties no rutīnas”. Un tad viņš ieraudzīja to. Suns gulēja uz pašām sliedēm. Kādus trīsdesmit metrus no platformas. Vienkārši gulēja. Un nekur nebēga.
— Hei! Kšš! — Mareks pamāja ar roku. Dzīvnieks pacēla galvu, paskatījās, bet tūlīt atkal nogūlās. “Kas ar viņu? Vai kaut kas atgadījies?” — nemierīgi zibsnīja domas. Apkārt nebija neviena. Mareks devās tuvāk.
— Ko tu šeit dari? A? — viņa balss skanēja aizsmakusi, it kā sen nebūtu lietota. Suns — netīri brūngans, tievs — vērās viņā ar melnām acīm. Ne smilkstēja, ne rūca. Tikai skatījās, un tajā skatienā bija it kā izpratne. Par visu. Arī par pašu Mareku.
Kad viņš pietuvojās, kļuva skaidrs iemesls. Aizmugurējā kāja bija cieši iesprūdusi. Starp pašām sliedēm. Droši vien jau sen. Suns, šķiet, bija vienkārši noguris no neveiksmīgiem mēģinājumiem tikt brīvībā.
Marekā sāka augt nemiers — pēc grafika drīz vajadzēja pienākt nākamajam vilcienam. Viņš skatījās uz suni, un suns — uz viņu.
— Nu labi, tiksim ar to galā, — viņš nomurmināja, tupdamies ceļos. Suns sarāvās, acīs iezibsnīja šaubas un neuzticība. Tas klusi ierūcās, ne tik daudz draudīgi, cik brīdinoši.
— Es tikai gribu tev palīdzēt, mazais, — Mareks klusi noteica. — Dzirdi? Pa-lī-dzēt. Viņš izstiepa roku lēni, uzmanīgi. Suns ar saspringtu skatienu sekoja katrai kustībai. Cik ilgi tu jau te guli? Ķepa bija stingri iespiesta. Metāla mala to turēja. Mareks sašutis sarāvās.
— Nu gan tu esi iekūlies, brālīt.
Viņš piesardzīgi centās atbrīvot ķepu, bet sunim tas nepatika. Tas vaidēja, taču — pārsteidzoši — ne pretojās. Tikai skatījās ar tām dziļajām acīm, kurās slēpās jautājums: “Tu taču mani neatstāsi?” Viņš taču varēja vienkārši pagriezties, aiziet un iekāpt atpakaļ vilcienā. Turpināt ceļu. Kam rūp viens klaiņojošs suns? Vai tā ir viņa vaina? Un tomēr kaut kas viņu turēja. Neļāva pagriezties un aiziet.
— Un ko lai ar tevi iesāk? — viņš pusbalsī sacīja, vairāk sev, nekā sunim.
Viņš izvilka telefonu un apjucis apdomāja, kam lai zvana šādā vientuļā vietā. Apkārt stāvēja tikai pamests dežuranta namiņš ar lielu piekaramo atslēgu un sarūsējusi ūdens kanna. Cilvēku — neviena. Tad tālumā atskanēja signāls. Vilciens? Jau tagad? Pulkstenis rādīja — pagājušas vien septiņas minūtes no piecpadsmit. Tas nozīmēja, ka tuvojas cits vilciens. Pretējā virzienā.
Suns arī sadzirdēja. Viņa acīs parādījās kas nepierasts — kā pieņemšana. It kā viņš zinātu, kas notiks. Un piekristu tam.
— Nekādā gadījumā! — Mareks pēkšņi iesaucās, pats izbijies no savas balss spēka. — Nē! Viņš atkal noliecās pie dzīvnieka, ar rokām raka granti, paplašināja spraugu, mēģināja pacelt sliedi.
— Telefons! — pēkšņi atcerējās. Viņš satvēra to un piezvanīja pirmajam numuram sarakstā. Meitai.
— Hallo?
— Paula! Klausies! Esmu stacijā, nezinu, kurā! Te suns ar iesprūdušu ķepu! Vilciens nāk! Es nezinu, ko darīt…
— Tēt? — meitas balss bija apjukusi. — Vai tu runā nopietni?
— Protams, ka nopietni! — viņš atbildēja skaļi. — Saki, kā viņu atbrīvot? Sliede… es nevaru to pacelt!
Signāls kļuva arvien skaļāks. Rīta miglā jau parādījās tuvojošā vilciena siluets.
— Kāda sliede? Par ko tu runā?
— Kā viņu izglābt?!
Uz mirkli klausulē iestājās klusums. Tad meita sacīja:
— Tēt, atrodi kaut ko plānu, ko var ielikt starp sliedi un ķepu. Izmanto kā sviru.
Mareks drudžaini paskatījās apkārt. Nekā. Ne metāla, ne koka. Tad viņš norāva jostu. Veca, bet stingra ādas josta. Iebāza starp ķepu un sliedi. Un sāka vilkt. No visa spēka.
— Nu, turies! Nu, davai! — viņš čukstēja aizelsies.
Suns skatījās. It kā zinātu — šī ir pēdējā iespēja. Mareks vilka ar visu spēku, josta draudēja pārtrūkt. Un pēkšņi…
— Ir! Ķepa sāka lēnām izslīdēt brīvībā.
— Beidzot! — Mareks atviegloti izelpoja. Vilciens jau pienāca pavisam tuvu. Mašīnists, šķita, viņus nemaz nepamanīja — saule spīdēja tieši viņa acīs. Mareks piekļāva suni sev ciešāk. Ķepa atbrīvojās strauji un negaidīti.
— Vai tiešām es tik ļoti satraucos sveša suņa dēļ? — viņš pārsteigts nodomāja, ar roku pieskaroties vaigam. Apkārt atkal iestājās klusums. Vilciens jau bija aizlidojis aiz līkuma. Telefonā, kas vēl joprojām bija viņa rokās, joprojām skanēja meitas balss:
— Tēt? Tēt! Vai viss kārtībā? Kas tur notiek? Tēt!
Mareks piecēlās. Kājas bija nogurušas, bet viņu abus bija piemeklējusi veiksme — gan viņu, gan šo dīvaino suni ar acīm, kas šķita gudrākas par daudzu cilvēku skatieniem.
— Tēt! Kas notika?! — meitas balss izrauta no viņa domām.
— Viss labi ar mani, — Mareks atbildēja, pats pārsteigts, cik daudz nozīmes ir šiem vienkāršajiem vārdiem. Tā, it kā viņš būtu piedzimis no jauna. Viņš nolaida klausuli, pat neklausoties Paulas jautājumos. Vēlāk piezvanīs. Izstāstīs. Ja vien spēs aprakstīt to, ko pats līdz galam nesaprot.
Suns bija apsēdies viņam blakus. Ķepa vēl bija neparasti sagriezta, bet viņš nesūdzējās, nerēja. Tikai skatījās. Tā, it kā gaidītu, kāds būs spriedums par viņa tālāko dzīvi.
— Nu, Sliede, dosimies? — Mareks pavisam negaidīti noteica. Sliede. Jā, šis vārds piestāvēja. Kalsns, ar rudu, rūsainu spalvu. Kā vecs dzelzs.
Atstāt viņu šeit pēc visa notikušā nebija iespējams. Mareks uzmanīgi paņēma suni rokās — tas izrādījās pārsteidzoši viegls. Dzīvnieks nepretojās. Tikai turpināja vērot. Ar tām savādajām acīm, kurās bija kaut kas neizskaidrojams. Lēnām viņš uzrāpās augšup pa uzbērumu. Kājas slīdēja granti, rokas vēl nogurušas. Bet tur, uz perona, gaidīja vilciens. Jau ar aizvērtām durvīm. Gatavs doties ceļā.
No vagona tambura izbāzās pavadone:
— Pilsoni! Kur gan bijāt pazudis? Mēs jau atstājam staciju!
Mareks apstājās. Paskatījās uz vilcienu. Uz biļeti kabatā. Uz draugu, kas gaidīja viņu otrā pusē valstij. Tad uz suni savās rokās. Uz viņa sāpošo ķepu. Uz šīm neparasti gudrajām acīm.
Un pēkšņi viņš saprata — viņš nekur nebrauks.
— Es palieku, — viņš sauca pavadonei.
— Ko? — viņa neticīgi izpleta rokas. — Bet jums taču ir biļete! Līdz galapunktam!
— Es palieku, — Mareks atkārtoja, pats izbrīnīts par savu lēmumu. — Man ir svarīgākas darīšanas. Sunim jādod palīdzība.
Pavadone tikai noplātīja rokas un atgādināja par mantām. Vilciens lēnām aizbrauca. Mareks skatījās, kā vagoni aiznes prom viņa iepriekšējos plānus, biļeti, viesnīcas rezervāciju. Un viņam tas bija pilnīgi vienaldzīgi.
Viņš apsēdās uz soliņa un nolika suni sev līdzās. Maigi paglaudīja viņa netīro kažoku. Izvilka telefonu.
— Paula, piedod, ka uzreiz neatbildēju. Man vienkārši rokas bija pilnas. Klausies, man te notika kas tāds…
Un viņš sāka stāstīt. Jauca vārdus, samulsis. Par staciju. Par suni. Par to, kā vilka viņu laukā. Par vilcienu, no kura viņi tikai brīnumainā kārtā izvairījās. Par to, kā tagad sēž nezināmā vietā ar klaiņotāju suni un pats nezina, kas jādara tālāk.
Tālrunī valdīja klusums. Un tad atskanēja kluss jautājums:
— Tēt, vai tu patiešām nerunā muļķības?
— Nē, — viņš pēkšņi iesmējās. — Nē, meitiņ. Zini, šķiet, viss gluži otrādi — viss beidzot kļūst skaidrs. Un atkal klusums. Tad — balss, kuru viņš bija sen ilgojies dzirdēt.
— Atved viņu pie mums. To suni. Es pazīstu labu speciālistu. Izdomāsim.
— Pie jums? — viņš samulsis pārjautāja. — Pie tevis? Uz Rīgu?
— Un kāpēc gan ne? — Paula atbildēja ar izaicinājuma noti balsī. — Dzīvoklis ir liels. Pietiks vietas gan tev, gan sunim.
Sliede, it kā sapratis sarunas būtību, nolaida galvu Marekam klēpī. Tajā vienkāršajā žestā bija tik daudz ticības un cerības.
— Labi, — viņš noteica. — Došos. Bet viņš nav vienkārši suns. Viņš ir Sliede.
— Sliede? — meitas balsī ieskanējās smaids. — Tu viņam jau esi vārdu devis?
— Jā. Un, zini, Paula, — viņš apklusa, meklējot sen neizteiktus vārdus. — Es ļoti pēc tevis esmu ilgojies.
Sev par pārsteigumu, viņš iestājās garā pauzē. Vai sakari pazuda? Nē. Vienkārši meita, viņa pieaugusī, stiprā meita, šķiet, bija apjukusi otrā galā.
— Arī es pēc tevis, tēti.
Mareks sēdēja stacijā, glāstot suņa galvu.
— Zini, Sliede, — viņš klusi pateica, — man šķiet, mēs abi šodien piedzimuši no jauna.
Nākamais vilciens uz Rīgu bija tikai vakarā. Sešas stundas jāgaida. Taču Mareks nejuta ne neapmierinātību, ne nogurumu. Gluži pretēji — viņa iekšienē iestājās dīvains miers. Viņš sēdēja pustukšā stacijas bufetē, kur bufetniece — krietna sieviete ar labām acīm — vispirms bija izbrīnīta par suni, bet pēc tam atnesa tam ūdens bļodu un pat pāris desas šķēles.
— Nu, smukulis, — viņa sacīja, skatoties, kā suns izslāpis dzer. — Droši vien ilgi tur biji sēdējis, ja?
Sliede bija apgūlies zem galda, nolicis galvu uz Mareka zābaka. It kā baidītos, ka viņš vēl varētu aiziet. Ķepa bija aptīta ar palagu, ko steigā atnesa tā pati sieviete. Ne pārāk prasmīgi, bet derēja.
— Tālu jābrauc? — viņa jautāja, tīrot galdu.
— Uz Rīgu, — Mareks atbildēja, acis nepaceldams. — Pie meitas.
— Nu re! — viņa pasmaidīja. — Un suni arī vedīsiet līdzi?
Mareks pamāja ar galvu. Sliede, to sajutis, viegli pakustināja asti.
— Pareizi vien būs, — sieviete noteica. — Ja liktenis jūs savedis, tad tam ir iemesls.
Liktenis… Mareks aizdomājās. No rīta bija šķitis, ka pati dzīve viņu sakratījusi aiz apkakles. Kas būtu noticis, ja viņš nebūtu izkāpis šajā stacijā? Ja nebūtu pamanījis suni? Ja būtu pagājis garām, kā tik bieži iepriekš — vienmēr cenšoties turēties malā, neiesaistīties?
Lasi vēl: Kraukšķīgi kabaču rullīši bez fritēšanas – garšīgi, vienkārši un vasarīgi
Sliede nopūtās zem galda. Tik dziļi, tik cilvēcīgi. Mareks pasmaidīja.
Atkal atskanēja telefona zvans. Tā bija Paula.
— Tēt, kā jūties? Mēs jau atradām speciālistu. Viņš gaidīs. Un vēl… — viņa apklusa.
— Kas ir? — viņš vaicāja.
— Marta vēlas satikt vectētiņu. Viņai ļoti pietrūkst. Marta. Mana meita. Seši gadi… Jau seši, un tu viņu vēl nekad neesi redzējis.
Mareks bija apklusis.
— Labi, — viņš spēja tikai čukstēt. — Pasaki, ka vectēvs arī ļoti gaidīja šo brīdi.
Nakts vilciens traucās cauri tumsai. Kupejā valdīja klusums. Pavadone, paskatījusies uz suni, tikai pamāja ar roku — vediet. Sliede bija saritinājies pie Mareka kājām un gulēja. Pavisam noguris, bet drošībā.
Mareks raudzījās logā un redzēja savu atspulgu. Tā nebija rīta seja. Acis bija mainījušās. Tajās bija atdzīvojies kaut kas sen aizmirsts. Viņš domāja par to, ka Rīgā viņu gaida. Paula. Marta. Jaunas mājas. Jauna dzīve. Un suns, kurš neprasīja neko, tikai uzticību. Sliede pacēla galvu, paskatījās viņam acīs un, it kā visu sapratis, viegli pakustināja asti.
— Viss būs labi, — Mareks sacīja, pats pārsteigts par to, cik droši tas skanēja. — Mums patiešām viss būs labi. Un pirmo reizi pēc daudziem gadiem šie vārdi viņam nebija tukši.
