Šķiet, cilvēks, kas dzīvo laukos, savā mūžā ir redzējis visu ko. Bet, kā jau tas mēdz notikt, daba prot pārsteigt. Tā arī ar Mariju — un tā nav izdomāta persona, bet pavisam īsta lauku iedzīvotāja
Gadījās notikums, pēc kura pat ciema vīri vakaros sāka skatīties apkārt uzmanīgāk. Viss sākās ar to, ka sieviete pamanīja pie sava lieveņa nepazīstamu, svītrainu viesi: tādu kā svarīgu kaķi ar nopietnu sejas izteiksmi. Domāja — droši vien kāds mājas kaķis, atnācis uz kādu cienastu. Jo laukos kaķi bieži vien dzīvo paši savu dzīvi un mēdz iegriezties, meklējot gardumus pie svešiem galdiem. Ārā bija krēsla, diez gan tumšs, tāpēc sieviete īpaši nepētīja.
Šis viesis nesteidzās draudzēties, nelīdās pie kājām, nelocījās. Nākot pēc gaļas viruma, reizēm pagaidīja, kad iznes desu, bet, tiklīdz saimniece izgāja uz lieveņa, atkāpās sāņus un skatījās ar neuzticību, it kā vērtētu — var uzticēties vai nē. Tas ir visai raksturīgi klaiņojošiem dzīvniekiem – viņi baidās no cilvēkiem, jo nav raduši, ka tos glauda. Tā domāja šī sieviete.
Dzīvnieks bija iespaidīgs. Svītrains, spēcīgs, ar gaitu, kuru nevar sajaukt, un skatījās acīs tā, it kā kaut ko svarīgu pētītu. Gaļu cienīja: ja vakarā atstāja putru vai gabalu gaļas, no rīta nebija ne miņas. Bet bija ļoti piesardzīgs — rokās nedevās; tiklīdz durvis iečīkstējās, uzreiz atkāpās, nemurrāja un nelocījās, un, ja paskatījās — jau aiz stūra, vēro. Līdz ar to sievietei īpaši nebija iespējas šo dzīvnieku labi apskatīt, un ja godīgi, arī domas nebija.
Sākumā Marija domāja, ka raksturs vienkārši stingrs un audzināšanas mazliet pietrūcis. Saimniece mēģināja viņu saukt ar dažādiem vārdiem — uz “kis-kis” atsaucās, reizēm pienāca tuvāk, bet, kad sniedza roku, momentā atleca, un aste, kā slotiņa, aiz viņa nervozi vilka līdzi.
Naktīs viņu vairākkārt redzēja klusi riņķojam, uzmanīgi apstājoties un ieklausoties katrā skaņā.
Kāds no kaimiņiem dalījās novērojumā:
— Šitam, skaties, ķepa kā mans delms, bet aste kā vāverei — tikai svītraina un ar melnu pušķi galā. Un aiziet klusu, kā ēna — it kā pa gaisu, nevis pa zemi.
Ziņa par dīvaino kaķi nonāca līdz vietējam medniekam, kurš uzreiz aizdomājās, ka pie ciema ienācis nevis parasts mājas mīlulis. Viņš atbrauca ar fotogrāfijām un “Sarkanās grāmatas” izdevumu.
— Aicināju, — stāsta Marija — speciālistu, viņš atnāca, rādīja savas fotogrāfijas, grāmatas atnesa. Pagalmā gandrīz lekciju novadīja, vai visa apkārtne sabrauca.
Uz galda izklāja fotogrāfijas: parasti svītrainie “sētas kaķi”, staltie — bet meža viesis bija pavisam citāds. Paskatījās — un tiešām, ne mājas kaķis… un arī ne no pazudušajiem. Meža kaķis — pārlapojiet galeriju
Lūk, uz ko speciālists īpaši norādīja:
Meža kaķa kažoks ir ievērojami biezāks, gandrīz “dubults” — lai varētu pārnakšņot ziemā krūmos. Kājas lielākas, siluets daudz izteiktāks — jo mežā vajadzīgs spēks. Galva apaļāka, purna daļa masīvāka, deguns plats, ne tāds kā mājas kaķiem. Gaita — neparasti uzmanīga un smaga.
Aste īsa, kupla, gandrīz vienmēr nolaista un beidzas ar skaidri izteiktu melnu pušķi. Marija pārsteigta iesaucās:
— Tad jau iznāk, ka tas ir meža kaķis, no Sarkanās grāmatas!
Tika nolemts: viesi netraucēt, neķert un nemēģināt pieradināt. Kaimiņu jaunieši pat pie vārtiem piestiprināja uzrakstu: “Netraucēt — tas nav mūsu, tas ir viesis no meža.” Mums cilvēki pret retām sugām izturas ar cieņu.
Lasi vēl: 5 produkti, kurus patiesībā nedrīkst sasaldēt un kā saldēšana viņus sabojā
— Savvaļas dzīvnieku pieradināšana viņu tikai sabojā, — beigās teica speciālists. — Un meža kaķis, pat ja pieķeras ciemam, tāpat aizies atpakaļ mežā, tas nav mūsu dzīvnieks, un nepiesaistīsies.
Uzziņai: Meža kaķi var ilgi dzīvot blakus ciemam, cilvēkiem nekādu ļaunumu nenodarot — galvenais, viņus netraucēt un nemēģināt barot no rokas. Galvenais meža kaķu pretinieks ir mežu izciršana un mājas kaķu tuvums: krustošanās ļoti traucē saglabāt tīru sugu.
Tāpēc, ja gadās satikt — nekādā gadījumā neņemiet rokās! Viņš nav pieradināts un nav pieradināms: var šņākt, aizstāvēties. Un mājas kaķus no viņa arī turiet pa gabalu. Un, ja atrodat kaķēnu — neņemiet mājās. Viņam jebkurā gadījumā mežā būs labāk, asinīm nepavēlēt.
Lasi vēl: Slinkā Achma pannā jeb pīrāgs 10 minūtēs – šī ātrā recepte vienmēr palīdzēs
Tautas ticējumi un teikas
-Ja pie lieveņa parādās svītrains un nelaiž klāt — mājās gaidāmas pārmaiņas. Labāk viesi atstāt mierā, ar viņu nāk veiksme.
-Tika uzskatīts: savvaļas meža kaķis var atnest labklājību, ja nemēģina pieradināt un nepadzen.
-Senāk tādus dzīvniekus sauca par “meža sargiem”: viņu parādīšanos cienīja un centās netraucēt.
🐱 Vai jums kādreiz pie lieveņa, vasarnīcā vai laukos ir gadījies satikt neparastus viesus no meža? Pastāstiet komentāros: pēc kādām pazīmēm jūs noteicāt — vai tas ir mājas dzīvnieks vai savvaļas?
