Es piedzimu un uzaugu vietā, kas no visām pusēm bija ieskauta ar skuju kokiem klātiem mežiem. Un došanās mežā pēc sēnēm un ogām man agrāk bija ierasta lieta
Kad vēl dzīvju laukos un nebiju precējusies gadījās arī tā, ka varēju apmaldīties: pietika tikai novērsties pie kādas sēnes, pacelt acis – un jau vairs nebija saprotams, uz kuru pusi iet. Sauli nebija redzēt aiz garajām priedēm vai arī tā pavisam bija aizsegta pēkšņi uznākušiem mākoņiem.
Manas vecmāmiņas māsa tā arī aizgāja un pazuda. Bet cita reiz apmaldījās, taču viņu atrada. Tikai nakti mežā viņai nācās pārdzīvot. Viņa stāstīja, ka bija redzējusi mežā vīrieti, viņa tam saukusi, bet tas vienkārši gājis sāņus, un viņa arī devās līdzi. Taču spēka sekot viņam nepietika, viņa nogura. Tā arī nācās nakšņot mežā. Bet jau no rīta, kad atausa gaisma, viņa atkal gāja tajā pašā virzienā, kur vakar bija aizgājis tas vīrietis, un jau pretim nāca glābēji.
Tā viņi arī satikās. Tātad viņai tikai nedaudz spēka pietrūka, lai izietu no meža. Kad es vēl biju maza, viņa man stāstīja, ka tas Meža saimnieks (ticējumos – meža gars) viņai palīdzējis.
Reiz ar vīru braucām uz purvu pēc dzērvenēm. Toreiz salasījām tās daudz. Mēs tās nodevām vietējiem ogu uzpircējiem. Kad sākām doties ārā, nesapratām, uz kuru pusi iet. Malāmies apkārt, malāmies… Un tad es atcerējos, ka vēl mana vecmāmiņa bija teikusi, ka, ja apmaldies mežā, vajag drēbes apvilkt uz otru pusi. Es izgriezu jaku un uzvilku. Un pēkšņi no aiz koka iznāk kaut kāds vīrietis. Es viņam jautāju: “Uz kuru pusi iet, lai izietu uz ceļa?”
Viņš neko neatbildēja, tikai ar roku parādīja virzienu. Pateicāmies. Nebija pat piecas minūtes pagājušas, kad jau atradāmies pie savas mašīnas. Tad nu domā, kāds spēks mūs vadāja pa apli un neļāva iziet no meža? Bet vairāk dzērvenes mēs vairs uz pārdošanu nevācām. Tikai paši sev. Un vēl vecmāmiņa mani mācīja, ka, ieejot mežā, nedrīkst atcerēties par Meža saimnieku. Tikai iedomāsies vai skaļi pateiksi – tūlīt viņš parādīsies. Un tad jau kas zina, kas viņam prātā.
Šis ir mazliet mistiski, bet piekrītat, ka mežs pats par sevi ir mistisks? Lai noteikti saprastu, ka jūsu priekšā nav cilvēks, bet Meža saimnieks, atcerieties viņa atšķirīgās pazīmes:
1.Ar cilvēku nerunā, jo nemāk. Tikai rāda ar roku.
2.Nekad nepagriežas pret cilvēku ar muguru. Aiziet, atkāpdamies atpakaļ.
3.Lai Meža saimnieks izlaistu no meža, drēbes jāpārvelk uz otru pusi.
4.Seju nerāda, bet, ja izdodas to ieraudzīt, tad pēc tam vairs nav iespējams atcerēties, kā tā izskatījās.
5.Meža gari savā starpā spēlē kārtis uz meža zvēriem.
6.Viņi mēdz mānīt. Bērnus nevajag vest mežā.
7.Meža saimnieka klātbūtnē piens uzreiz sarec.
Šos ticējumus es atceros jau no bērnības, to man stāstīja vecmāmiņa katru gadu un gadu no gada. Vai tiem var ticēt? Nezinu.
“Reiz sen atpakaļ ar vecākiem gājām mežā. Staigājam pa mežu, izgājām uz pļaviņu, un no aiz kokiem mums pretī iznāk vīrietis. Jautājam viņam, rādīdami dziļāk mežā: “Vai tur ir sēnes, ogas?” Viņš pamāj ar galvu. Tētis vēl jautā: “Vai vērts iet?” Viņš klusi pamāj un ar savu nūju parāda virzienu, kur iet. Pats stāv, neiet prom. Nu, mēs devāmies. Koki arvien augstāki, mežs arvien biezāks. Gaismas nav redzams, bet mēs ejam.
Visapkārt vieni sagāzti koki, bet mēs ejam, jo vīrietis pamāja, ka tālāk ogas būs, tāpēc ejam. Bet kādas ogas, ja pat dienasgaismu neredz? Pamanījām lielus pēdu nospiedumus zem kājām un redzējām kādu pacēlumu ar alu. Tad sapratām, ka tur staigā lāči, bet tas ir lāča midzenis! Mēs atpakaļ – kā metāmies! Izskrējām uz mūsu pļaviņu, pie mašīnas un mājās. Nolēmām, ka tas Meža saimnieks mūs gribēja ievilināt mežā.”
Meža saimnieks ir meža Gars. Viņš ir kā mežsargs, kas uzrauga kārtību meža valdījumos. Var izskatīties kā parasts cilvēks. Un viņu viegli sajaukt ar parastu sēņotāju. Bet saprast, ka jūsu priekšā ir mītiska būtne, ir vienkārši: Meža saimnieks nemāk runāt. Ja ar viņu satiekas, viņš tikai ar žestiem komunicēs.
Meža saimnieks viegli pārvēršas par dzīvnieku, putnu, sēni vai koku. Viņam arī patīk pajokot ar medniekiem un sēņotājiem: trokšņot, atdarināt putnu balsis, novest no ceļa. Ja cilvēks nodara kaitējumu dabai, Meža saimnieks var sapīkties, un cilvēks paliks mežā uz visiem laikiem, neatrodot ceļu atpakaļ.
Kad cilvēki pret mežu un tā Garu izturas ar cieņu – nebļaustās, nemēslo, nelamājas, nemīda, nelauž –, tad Meža saimnieks vienmēr palīdzēs. Bet, ja cilvēki uzvedas slikti mežā, tad gaidi – viņš var aizvest ne tikai pie lāčiem.
“Es esmu satikusi Meža saimnieku mežā. Aizgāju viena pati mežā, man bija apmēram astoņi gadi. Domāju – ātri iešu, mellenes apēdīšu. Un apmaldījos. Kā es nobijos, ka nevarēšu iziet un mani neatradīs! Un te redzu vīrieti. Bija uzvilcis zābakus, apmetni. Galvā kapuce, seju nevar redzēt. Klusi gāja man blakus. Tikai ieraudzīju ciemu, kā metos skriet! Tad pastāstīju vecmāmiņai, un viņa teica: “Tas Meža saimnieks tevi izglāba.” Vairāk viena pati es mežā negāju. Tikai vēlāk sapratu, ka taču bija karsta, skaidra, saulaina diena. Es biju šortos un krekliņā. Kāpēc tas vīrietis gāja kapucē un apmetnī?”
Ar Meža saimnieku nedrīkst ķīvēties, īpaši, ja bieži ejat mežā pēc sēnēm, ogām vai zālēm. Ja viņš ir noskaņots draudzīgi, viņš var palīdzēt un dāvāt meža veltes. Bet, ja viņu sakaitina, tad viegli var apmaldīties mežā un ilgi pa to klīst.
Mēs ar vīru bieži ejam mežā sēnēs. Reiz staigājām un staigājām, bet sēņu nebija! Jau sākām vākt gailenes un sviesta bekas. Es vēl staigāju pa mežu un visu apbrīnoju: te skudru pūznis, te skaistas bērzs un apses, te puķīte, te lapiņa. Priecājos kā bērns par dabas skaistumu. Ilgi staigājām, nogurām, nolēmām, ka laiks atpakaļ. Ko lieki iet? Nu, nav sēņu!
Lasi vēl: Atvadieties no skudrām uz visiem laikiem ar šo vienkāršo augļu triku, kas tiešām darbojas
Sākām iet ārā pa to pašu ceļu, pa kuru bijām gājuši. Un kā ar burvju palīdzību: te šeit, te tur baravikas – resnas, apaļīgas, tīras skaistules! Ilgi ar vīru brīnījāmies. Domāju, ka Meža saimnieks apdāvināja, jo es tik ļoti apbrīnoju viņa īpašumus, vai arī, lai mēs nesarūgtinātos un vēl atnāktu. Es ticu, ka Meža saimnieks var gan atvērt meža bagātības mūsu skatienam, gan noslēpt. Paiet garām un nepamanīt.
Īstie sēņotāji, starp citu, zina, ka ir viena vai divas dienas gadā, kad mežā iet nedrīkst. Pēc tautas ticējumiem šajās dienās Meža saimnieks samulsina nevēlamos viesus un paņem pie sevis. Vienas no šādām dienām ir Medus un Ābolu diena. Šajā laikā Meža saimnieks īpaši tika godāts, un cilvēki centās viņu pielabināt.
Šie svētki bija saistīti ar medu un biškopību. Meža saimnieks ir savvaļas bišu aizbildnis. Tāpēc šajā dienā viņš īpaši sargā meža dravas un uzrauga, lai cilvēks tās netraucētu. Senāk šajā dienā cilvēki nesa cienastus Meža saimniekam, lai viņu pielabinātu. Un arī lai saņemtu aizsardzību un atļauju vākt meža veltes. Ābolu dienā cilvēki nesa cienastus no pirmajiem jaunās ražas āboliem.
Meža saimniekam ir arī vārda diena. Un šī diena ir lielisks iemesls atnest viņam dāvanas un gardumus. Tika uzskatīts, ka viņš novērtē to, kā paša mežā nevar dabūt. Tāpēc savā dzimšanas dienā viņš ar pateicību pieņem pankūkas, pīrāgus, kvasu, pienu, cepumus un citus cienastus. Septembris – pats briesmīgākais dienas laiks spēkiem. Šajā dienā spēki slēpjas, bet cenšas cilvēkam vēl vairāk kaitēt.
Lasi vēl: 7 modes kļūdas, kas sabojā vasaras izskatu dāmām pēc 50
Šī iemesla dēļ šajā dienā stingri aizliegts iet mežā. Tautas ticējumos šī diena bija arī robeža starp vasaru un rudeni – no tās dienas vairs neesot ieteicams peldēties, iet mežā pēc ogām, sēnēm, un arī meža gari. Pēc tautas ticējumiem pirms noslēpties Meža saimnieks apiet savus meža īpašumus, un, ja satiek cilvēku, tad sajauc tam ceļu, ievilina visdziļākajā biezoknī un tā nobiedē, ka cilvēks var zaudēt prātu.
Un šī diena ir 14.septembris. Tad nav ieteicams iet uz mežu. Mums tas tieši arī gadījās. Tāpēc, ja ne sezonā pēkšņi kādam ļoti sagribas iet mežā, nevajag iet, jo pastāv risks. Šis viss, protams, ir mīti un tautas ticējumi, bet es tiem ticu.
