Mēs redzam savā priekšā sveces uz svečturiem, kas deg ar uguni. Bet, ja mēs ņemam sveces garīgajā veikalā, tās tur ir bez uguns, tikai sveces, un, lai tās iedegtu, mums ir jāiet pie citas gaismas, pie citas sveces ar uguni. Tad mēs varam to aizdegt. Svece no sveces ir iedegta.
Tā tas ir arī zemes dzīvē. Kamēr esam šeit, mēs varam viens otram sagādāt prieku vai sāpes. Mēs varam iepriecināt vai aizvainot savu tuvāko, kamēr esam šeit. Bet, ja cilvēks ir aizgājis uz citu pasauli, kā viņš var nodot Dieva žēlastību? Tas vispār nav mūsu spēkos.
Kā mēs varam palīdzēt savam tuvākajam šeit? Mēs zinām dažādus veidus: materiāli, ar lūgšanām un raudāšanu. Kā mēs varam palīdzēt savam aizgājējam, tuvākajam tur? Tas vispār nav mūsu spēkos.
Tikai Dievs, kura rokās ir viss – gan materiālā pasaule, viss Visums, visas galaktikas, gan garīgā pasaule, neredzamā pasaule – viss ir Viņa dievišķajās rokās. Tikai Dievs var dot attīrīšanu, piedošanu, dziedināšanu.
Tāpēc mūsu uzdevums ir lūgt Dievu gan par dzīvajiem, par sevi, par saviem mīļajiem, gan par aizgājušajiem. Lūgt To, kurš var piedot un kuram vienīgajam ir vara piedot. Lūgt to Dievu, Radītāju, kurš vienīgais var piedot aizgājēja dvēselei un ievietot to paradīzē. Tas nemaz nav mūsu spēkos.
Tāpēc ir tik svarīgi lūgties Dievam, lūgt par aizgājēju, nevis taisīt nevajadzīgus māņticējumus un domāt, ka tādējādi mēs viņiem tajā saulē palīdzēsim.
Piemēram, nākt uz kapsētu un tur ēst, sēdēt, dzert degvīnu un domāt, ka tas kaut kā palīdzēs aizgājušajiem tuviniekiem. Tas nepalīdzēs ne sev, ne saviem tuviniekiem.
Un pēc šādas māņticīgas, muļķīgas rīcības cilvēki aizies no kapsētas satraukti, izmisumā, skumjās, apjukuši. Kā viņsaule paņēma tuvu cilvēku, kā tā varēja? Mums netiek jautāts. Ne jau mēs pakļaujam nāvi, bet gan Dievs pakļauj viņsaules eņģeli.