Priesteris atbildēja, vai baznīca atļauj uzstādīt fotogrāfiju uz kapa pieminekļa. Ja iedziļināsimies senatnē, redzēsim, kā mūsdienu fotogrāfiju vietā cilvēki izmantoja gleznotus attēlus, tomēr ir kāds BET.
Portreti kalpoja kā lieliska alternatīva. Tas pats attiecas arī uz ikonām. Tādējādi atgriešanās pie šī mēģinājuma attēlot cilvēku, bet jau ar fotogrāfijas palīdzību, ir norma. Kristietība fotogrāfiju likšanu uz kapu pieminekļiem neaizliedz.
Tomēr, ja mēs aplūkojam Svētos Rakstus, tad, piemēram, Kristus tika atpazīts nevis pēc attēliem, bet gan pēc darbiem.
Nav svarīgi, kā cilvēks izskatās fotogrāfijā, pēc augšāmcelšanās viņš tomēr atgūs savu sākotnējo izskatu. Tas viss liek domāt, ka ir iespējams izmantot fotogrāfiju, taču lielāks uzsvars būtu jāliek uz piemiņu un lūgšanām par aizgājēja dvēseli, norāda priesteris.
Senatnē latvieši aizgājēju pieminēšanu un apbedīšanu veica ar lielu cieņu, ievērojot daudzas tradīcijas un rituālus, kas bija cieši saistīti ar viņu ticējumiem un uzskatiem par dzīvi un viņsauli. Šie rituāli un paražas dažkārt var atšķirties atkarībā no reģiona, tomēr galvenie elementi bija līdzīgi visā Latvijā.
Aizgājēju apgl***šana un pieminēšana:
Rituāli: Kad kāds devās aizsaulē, notika sēru process visā ciemā. Šajā laikā viss ciems uzvedās klusi un mierīgi, lai ar cieņu pēdējā gaitā pavadītu aizgājēju.
Lasi vēl: Cienījamā vecumā no šīs pasaules prom ir devies neticami talantīgs un leģendārs aktieris
Vai mūsu aizgājušie tuvinieki var redzēt, dzirdēt un palīdzēt mums? Atbildi uz šo jautājumu ir sniedzis prāvests Pervozvanskis:
“Katrs no mums galu galā saskaras ar tuva cilvēka zaudējumu. Un šis zaudējums ir neatgriezenisks, un tāpēc ārkārtīgi sāpīgs. Mēs apzināmies, ka pēc aiziešanas vairs nevarēsim sazināties ar savu mīļoto radinieku. Taču patiesībā es šo jautājumu nesauktu par tik kategorisku un neatrisināmu.” Lūk, ko patiesībā tas nozīmē!
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
