Natālija ērtības labad apprecējās ar Juri. Viņiem bija liela vecuma starpība, bet astoņpadsmit gadus veco Natāliju tas nemulsināja. Viņai izdevās saprast, ka galvenais ir uzticība vīrietim un viņa labklājībai, un viss pārējais ir nesvarīgs.
Natālijas paraugs bija viņas pašas vecāki.
Viņas māte ļoti mīlēja savu tēvu un piedeva viņam visus viņa trūkumus, kas ietekmēja ģimenes budžetu. Bet viņa māte vienmēr bija viņa pusē un attaisnoja viņu, sakot, ka ģimenē galvenais ir mīlestība. Tā rezultātā bija tikai nepatikšanas no lielas mīlestības, un Natāliju uzņēma vecmāmiņa.
Natālija stingri nolēma apprecēties ar uzticamu vīrieti. Un, kad viņa tikās ar Juri, atraitni, kas ir daudz vecāka par viņu, viņa bez vilcināšanās piekrita.
Jurim bija plašs dzīvoklis, darbs un skaista automašīna. Viņš bija liels priekšnieks ražošanā un saņēma lielu algu. Jurim bija arī meita no pirmās laulības, bet Natālijai izdevās atrast pieeju desmit gadus vecajai Jūlijai.
Jūlija pat sāka saukt Natāliju par māti, neskatoties uz to, ka viņa vecumā bija vairāk līdzīga māsai. Trīs gadus vēlāk Jurim un Natālijai piedzima meita Liene.
Izpildi testu:
Natālija veltīja sevi savai ģimenei. Viņas vīra ienākumi bija pietiekami, lai nodrošinātu, ka meitenēm nekā netrūkst.
Viņi audzināja savas meitas, deva viņām izglītību… Un viss būtu bijis labi, ja Juris nebūtu pametis šo pasauli…
Natālijai vīra aiziešana bija nopietns pārbaudījums. Neskatoties uz to, ka Juris nodrošināja savām meitām un sievai naudu un īpašumu, atstājot mantojumu, Natālija juta sevī nerealizētu potenciālu attiecībās. Viņai bija trīsdesmit seši gadi, viņas bērni bija izauguši, un viņa pēkšņi saprata, ka var mēģināt nodot savus principus un iemīlēties.
Liktenis viņai deva iespēju: Natālija tikās ar Vili braukšanas kursā. Viņš bija viņas instruktors un ļoti jauks cilvēks. Vilis bija pusotru gadu jaunāks par Natāliju – nenozīmīga atšķirība, kas Natālijai netraucēja un deva viņai optimismu un pārliecību par nākotni.
Savukārt Vilim patika Natālija. Viņš viņai sniedza dažas neplānotas braukšanas nodarbības, un līdz testa laikam viņa jau domāja par viņa iepazīstināšanu ar ģimeni.
Bija iemesls – tā bija viņas dzimšanas diena.
Viņa svētkiem bija gatavojusies jau kopš rīta. Viņa saklāja galdu, iztīrīja māju un deva mājienu jaunākajai meitai, ka pie viņiem ieradīsies viņas jaunais paziņa. Liene bija saviļņota savā dēkā ar kolēģi, tāpēc viņa varēja būt laimīga tikai par savu māti, bet Jūlija bija skeptiska par jaunumiem. Viņa nesen bija piedzīvojusi šķiršanos ar vīrieti un patiesi nesaprata, kāpēc Natālijai vajadzētu sākt attiecības.
“Es domāju, ka mēs sēdēsim kopā ar ģimeni. Visu sieviešu komanda,” viņa nopūtās.
“Neuztraucieties, jums patiks Vilis. Viņš ir tāds, kādu tu viņu pazīsti jau simts gadus, savu vīrieti,” pasmaida Natālija.
“Un man viņš jau patīk,” Liene teica, skatoties uz savu māti, kura mirdzēja ar laimi, domājot par Vili.
Viņš nebija nokavējis. Viņš atnāca ar trim pušķiem. Lielākais tika dots Natālijai, bet divi mazie – Lienei un Jūlijai. Liene smaidīja, ķiķināja, jautāja Vilim par viņa darbu, ģimeni, vaļaspriekiem, un Jūlija sēdēja klusumā. Viņa neko nejautāja, daudz neēda un devās mājās.
Natālija nepievērsa uzmanību Jūlijas uzvedībai. Viņa turpināja satikties ar Vili. Viņi pārcēlās.
Liene neiebilda. Viņa veidoja personīgo dzīvi un gaidīja piedāvājumu no sava drauga. Viņš nekavējās. Mēnesi vēlāk jaunlaulātie pārcēlās uz jaunu dzīvokli, un Natālija sāka savu otro jaunību.
Viņa bija nenormāli laimīga un vēlējās dalīties savā laimē ar visu pasauli. Vienīgais, kas viņu traucēja, bija atsvešinātā Jūlija, kura gandrīz bija pārtraukusi zvanīt un nākt ciemos.
“Viņa ir nomākta. Tagad viņai nav neviena, ar ko draudzēties, un neviena ko mīlēt. Un viņas vecumā gandrīz visiem ir ģimene. Un jūs un es esam pārāk pieķērušies mūsu laimei, es domāju, ka viņa ir greizsirdīga,” paraustīja plecus Liene.
“Kā tu vari tā runāt par savu māsu?!” Natālija bija apjukusi. Viņa domāja, ka viņai jāpalīdz meitai tikt galā ar depresiju, un pēc konsultēšanās ar Vili viņš viņai pasniedza bezmaksas dāvanu karti uz autoskolu pie viņa.
Jūlija bija skeptiska par dāvanu, bet nolēma doties uz to. Pēc nodarbības Jūlija tika nomainīta. Viņa atnāca pie Natālijas un ar mirdzošām acīm stāstīja, kā viņas asinīs vārās adrenalīns. Izrādās tā bija dāvanu karte uz ekstrēmo braukšanas kursu.
“Vai vari iedomāties, ka automašīna tik ļoti saslīdēja!” Es domāju, ka mēs kaut kur iebrauksim!
“Vai tas nav bīstami?” Natālija jautāja.
“Nē! Vilis ir īsts profesionālis! Jums abām bija taisnība! Jūlija aizrautīgi teica.
– Vilis?
– Nu, jā. Viņš brīvprātīgi pieteicās mani mācīt.
“Tas ir lieliski…
“Vai kaut kas nav kārtībā?”
“Viss ir kārtībā. Es nezināju, ka viņš māca ekstrēmu braukšanu,” neizpratnē bija Natālija. – Nu, tur labāk esi uzmanīga… Nebrauciet ātri.
” Viss kārtībā,” Jūlija pamāja ar galvu un nolika traukus pēc tējas un devās mājās.
Kopš tā vakara Jūlija pārstāja skumt. Viņa iegremdējās jaunā hobijā, un pārmaiņas pamanīja visi.
“Mammu, es redzēju Jūliju. Viņa nogrieza matus, uztaisīja lūpas un atkal sāka valkāt papēžus.
– Tiešām? Varbūt viņa atrada sev līgavaini?
“Visticamāk. Mēs to uzzināsim manās kāzās. Vai tu nopirki sev kleitu?
Natālija nevarēja Lienei atzīties, ka viņa nav to izdarījusi. Visas domas bija par Vili. Tomēr šķita, ka viņš ir zaudējis interesi par viņu.
Natālija saprata, ka iemesls varētu būt tas, ka viņš ir atradis jaunu sievieti un nolēma ar viņu runāt.
Vilis to nenoliedza. Bet viņš neiedziļinājās detaļās. Viņš vienkārši iesaiņoja savas lietas un aizgāja, atstājot Natāliju vienu, lai meklētu trūkumus viņas mīlestības teorijā.
Viņa saprata, ka ļoti mīl Vili, tāpēc atlaida viņu. Bet sirds sāpēja daudz, daudz vairāk nekā pēc vīra zaudēšanas.
Natālija pilnībā sajuta to, ko juta Jūlija, kad viņas mīļotais viņu pameta, un nolēma viņai piezvanīt, rēķinoties ar atbalstu. Viņa gribēja zināt, kā viņas meita spēj tikt galā ar depresiju. Natālija tajā brīdī nedomāja par braukšanas kursiem. Nodarbības jau sen bija beigušās, un Jūlija vairs negāja uz autoskolu. Tomēr viņa arī neieradās pie Natālijas, atsaucoties uz pastāvīgu biznesu. Tajā vakarā Jūlija pacēla klausuli tikai trešajā mēģinājumā.
Tomēr šis nebija stāsts ar laimīgām beigām..
Stāsta turpinājumu lasiet nākošajā lapā