Māte ienīda miesīgu dēlu, sauca par briesmoni un uzgrūda audzināt vecmāmiņai, glabājot šausmīgu noslēpumu

Šķita, ka liktenis pret Sergeju kļuvis vēlīgs un dāsns, bet kādu dienu saslima māte.

Zvanīja vecmāmiņa un lūdza, lai Sergeju apciemo mammu slimnīcā, kas atradās netālu no viņa biroja. Puisis nekavējoties steidzās uz medicīnas iestādi, pat nesagaidot darba dienas beigas. Cerēja, ka varēs ar māti cilvēciski izrunāties.

– Sveika, mammu, Sergejs teica, satraukti berzējot plaukstas.

– Kā tevi ielaida palātā? – Lilita sveiciena vietā pauda sašutumu.

– Sarunāju. Es taču esmu jurists, vai esi aizmirsusi? – Sergejs maigi atbildēja, cenšoties pasmaidīt.

– Man vienalga, ar akmenscietu seju noburkšķēja māte un pagriezās pret sienu.

Sergejs kļuva nervozs un juta, kā sāk raustīties acs plakstiņš. Vai tiešām kaut reizi dzīvē nav iespējams normāli aprunāties?!

– Mammu, kā tu jūties? Es gribu parunāt ar ārstu. Uzzināt par analīzēm…

– Nesauc mani tā! Es neesmu tava māte! Atcirta Lilita.

– Kāpēc neesi māte? Tu taču mani dzemdēji! Sergejs pielēca kājās, tik tikko valdīdams emocijas.

– Tu neesi cilvēks! Briesmonis! – māte auksti nočukstēja.

– Briesmonis esi tu! – Sergejs nikni iesaucās. – Es tik ļoti centos. Mācījos, izkārpījos no bedres. Lai tu mani mīlētu. Bet tu pat to nepamanīji. Es visu sasniedzu pats saviem spēkiem!

Māte gulēja ar muguru pret viņu un klusēja. Sergejs pienāca viņai tuvāk un pamanīja, ka viņa atvirzās tālāk no viņa.

– Mammu, piedod. Atvaino, es zaudēju savaldību, Sergeja rokas trīcēja.

– Neaiztiec mani, māte paraustīja plecus.

– Es nepieskaros, vīrietis pakāpās pāris soļus no gultas.

– Es jūtu, ka tu elpo man mugurā. Ej prom, man nav spēka. Tu neesi mans dēls. Briesmonis, nevis cilvēks, māte iespieda galvu spilvenā un sāka šņukstēt.

– Taisnība, tu patiešām neesi mana māte. Es tevi nolādu! – Sergejs strauji pagriezās un asaras aizturot izskrēja no istabas.

Tonakt viņam rādījās pirmais murgs

Bezķermeņa ēnas klīda pa istabu, kāds stūrī čukstēja. Sergejs skaidri atšķīra vārdus – “nolādēji māti, nolādēji, tu to nožēlosi.” Logu vērtne aizcirtās, un aizkars sašūpojās no negaidīta caurvēja.

Puisis piecēlās, lai aizvērtu logu, bet tika iemests atpakaļ gultā.

Tad Sergejs pamodās. Logā spīdēja mēness, istabā valdīja klusums un miers.

Nākamajā naktī Sergejs dzirdēja soļus. Nevienmērīgus un nervozus. Kāds mīņājās pie gultas, un vīrietim bija bail atvērt acis. Sergejs aizmiedza acis un saritinājās kamolā, gluži kā bērnībā, kad redzēja murgus. Taču soļi neapstājās, tie nāca tuvāk. Spokainais tēls sastinga pie gultas malas un skaļi nopūtās.

Bet tad ledus pirksti pieskārās puiša sejai. Sergejs iekliedzās un pamodās. Istabā neviena nebija.

Sergejs gatavojās trešajai naktij. Izdzēra trīs tases stipras kafijas, apgūlās un sāka lasīt grāmatu. Guļamistabu omulīgi apgaismoja nakts gaismeklis, augšēja lampa bija izslēgta. Sergejam nebija nodoma gulēt. Viņš gaidīja.

Un sagaidīja
Kaut kas mazs un spalvains šaudījās no stūra uz stūri. Sergejs ieknieba sev, lai pārliecinātos, ka notiekošais ir īsts. Spalvainā būtne izripoja istabas vidū, pazibināja dzeltenas acis un iesmējās cilvēka balsī.

Nolādēji mammu, nolādēji, noķērcās neradījums un ieripinājas izstabas stūrī.

Sergejs gribēja ieslēgt augšējo gaismu, bet, lai to izdarītu, viņam vajadzēja piecelties no gultas. Viņš neriskēja.

Stūrī atskanēja šalkoņa un rosīšanās. Sergejs izmisīgi centās skaitīt lūgšanas, ko vecmāmiņa viņam bija lasījusi vakaros. Prātā ienāca fragmentāri vārdi, un puisis tos pateica skaļi. Šķiet, ka viss apklusa.

Un tad parādījās viņa. Viņa iznāca no tumšā stūra un aizgāja līdz gultai. Viņa pieliecās pie Sergeja sejas.

Viņš skatījās mirušajās acīs un šausmās raudāja.

Puisis atpazina savu māti. Bet viņa pastiepa savu spokaino roku, un roka iekrita puiša krūtīs, ar ledainu tvērienu saspieda viņa sirdi, bet uzreiz atlaida.

– Sergej, spoks mīļi pasauca un attālinājās no gultas.

– Mammu? Ko tu šeit dari? – Sergejs jautāja un saprata, ka māte ir aizgājusi aizsaulē. – Ar tevi viss taču bija kārtībā. Ārsti teica, ka drīz tevi izrakstīs.

Lilitas caurspīdīgais siluets mirdzēja ar baltu gaismu, tikai sirds rajonā bija tumšs plankums.

– Piedod man, dēls. Ļauj man iet, atlaid mani. Viņi vēlas mani vest pie sevis. Bet es nevēlos tur iet, teica Lilitas spoks.

– Kā es varu tevi palaist vaļā, mammu? Vaicāja Sergejs.

– Piedod un noņem savu lāstu. Es nevaru aiziet viņsaulē ar tādu nastu. Lāsts mani velk uz leju, atklāja Lilita.

– Mammu, es tev piedodu. Es noņemu lāstu. Mammu, neaizej, Sergejs apklusa, jo kaklā sakāpa kamols.

– Piedod man, dēls. Man tev kas jāsaka, man ir jātiek vaļā no akmens, kas ir uz sirds. Mani izvaroja agrā jaunībā. Tas bija īsts zvērs, nevis cilvēks. Un pēc tam uzradies tu. Es nespēju tevi mīlēt, kad skatījos uz tevi, uzreiz atcerējos to briesmoni. Viņš par mani ņirgājās, un tad vēl atnāca viņa draugi. Es toreiz tik tikko izdzīvoju. Gribēju taisīt abortu, bet mamma neļāva. Viņa teica: ja tu bērnu nepieņemsi, es viņu audzināšu. Bērns nav vainīgs, ka tā notika.

– Mammu, es piedodu, es piedodu, Sergejs čukstēja, nodrebēdams no šausmīgās atskārsmes par elli, kas savulaik bija jāpārcieš viņa mātei. Pār viņa vaigiem ritēja karstas asaras.

– Tikai nemirsti, mammīt, varbūt vēl ir iespēja izdzīvot? Es tev palīdzētu it visā, rūpētos par tevi. Tikai nemirsti, mammu… Zini, drīz manai draudzenei būs bērns, ārsti saka, ka tas būs puika. Un mēs apprecēsimies. Es noteikti tevi ar viņiem iepazīstināšu, mēs kopā dosimies uz parku un ciemosimies cits pie cita. Tikai nemirsti, mammu…

Lilita pasmaidīja, un melnais plankums viņas sirds rajonā pazuda. Piedošana tika saņemta. Sievietes figūriņa iedegās un viegli izkusa.
Iezvanījās telefons. Sergejs ieraudzīja vecmāmiņas numuru un pacēla klausuli.

– Sveiks, Sergej. Lilitas vairs nav mūsu vidū, Lāsma šņukstēja.

– Es zinu, vecmāmiņ, zinu, teica jauneklis.

Sergejs, viņa sieva, dēls un vecmāmiņa Lida sēdēja netālu pie Lilitas kapa. Saule spīdēja spoži, debesis bija bez mākoņiem. Un arī Sergeja dvēsele bija bez mākoņiem. Viņš zināja, ka patiesībā māte viņu mīlēja un viņam piedeva.

Paldies, ka izlasīji šo stāstu līdz beigām. Godīgi sakot, kad to rediģēju, es raudāju. Kādas briesmīgas lietas ar mums notiek dzīvē un kādi lieli brīnumi! Priecāsimies, ja dalīsies savās emocijās komentāros!

 

 

 

Leave a Comment