Ne katrs svētku galds atklāj, kurš patiesībā tajā ieguldījis visvairāk.
Ģimenes attiecības bieži vien ir sarežģītas. Īpaši tad, ja runa ir par attiecībām ar vīramāti – cilvēku, kurš vienlaikus ir tuvs un svešs. Reizēm šķiet, ka dari visu no sirds, ieguldi spēku un laiku, bet pateicība nepienāk. Tieši tā notika ar mani, kad vīramātei bija lielā jubileja – 60 gadi. Apmēram nedēļu pirms svētkiem man piezvanīja vīramāte. Viņas balsī bija sajūtama gan nepārliecinātības nots, gan cerība, ka palīdzēšu.
— Vai tu nevarētu man palīdzēt ar ēdiena gatavošanu? – viņa jautāja.
Tobrīd vēl nenojautu, ka šis zvans kļūs par pieredzi, kuru atcerēšos ilgi… Turpinājumu lasiet zemāk. 👇
Protams, es piekritu. Kā gan varētu atteikt, ja runa ir par tik lielu notikumu ģimenē? Tikai piebildu, ka pašā svinību dienā man būs maiņa, tāpēc, iespējams, nepaspēšu uz visu svētku vakaru.
Viņas atbilde mani samulsināja:
— Lieliski! Tu palīdzēsi ceturtdien, bet piektdien tev nemaz nav jābūt – būs mazāk tēriņu.
Tie bija vārdi, kas lika man apstāties un aizdomāties. Tajos es sajutu ne tikai praktiskumu, bet arī – nepieņemšanu. Mani ieraudzīja kā darbaroku, bet ne kā svinību dalībnieci.
Ceturtdien mēs visu dienu pavadījām virtuvē. Es griezu, maisīju, cepu un vārīju. Uz galda tapa desmitiem ēdienu: svētku salāti, gaļas ēdieni, uzkodas, kūka. Virtuve bija pilna ar garšvielu un ceptas gaļas smaržām, bet manas rokas nogura. Galvā nepārtraukti skanēja viena doma:
“Vai tiešām mani redz tikai kā palīdzi? Vai man tiešām nebūs vietas šajā svētkā?”
Lai arī klusēju un darīju savu darbu, manī auga sajūta, ka šī situācija nav godīga.
Kad pienāca piektdiena – lielā jubileja –, es ilgi domāju, ko darīt. Darba maiņa nozīmēja, ka nebūšu līdz beigām, bet sirdsapziņa neļāva palikt pavisam malā. Galu galā nolēmu: iešu vismaz uz īsu brīdi, lai redzētu, kā viss izskatās, un personīgi apsveiktu. Kad iegāju zālē, galds bija klāts līdz malām – bagātīgi ēdieni, skaisti trauki, svecītes. Viesi sāka pulcēties, bija smiekli, rosība, bērnu čalas. Vīramāte mirdzēja – kā jau katra jubilāre.
Un tad es piecēlos. Paņēmu glāzi rokā un teicu:
— Pacelsim tostu par jubilāri – par viņas lielo darbu un saimnieces talantu!
Zālē atskanēja aplausi, bet vīramātes sejā bija redzams samulsums. Viņa saprata, ka galds, kuru visi slavē, lielā mērā tapis ar manām rokām. Bet mani pašu viņa nebija vēlējusies redzēt.
Es apzināti neko nepārmetu. Nesāku skaļi sūdzēties vai atklāti dusmoties. Pietika ar klusumu, smaidu un tostu – un viņa pati saprata. Reizēm klusēšana un cieņpilna attieksme pasaka vairāk nekā tūkstoš diskusiju. Un, pat ja ārēji viss turpinājās kā iepriekš – smiekli, sarunas, ēdiena smarža –, manī pašā bija noticis pavērsiens. Es vairs nebiju gatava pieņemt, ka mani redz tikai kā darbaroku.
Tajā dienā es guvu svarīgu atziņu: robežas ģimenē ir svarīgas. Ja ļaujam sevi uztvert kā pašsaprotamu, tad tā arī notiks. Neviens nepamanīs mūsu darbu, ja paši neiemācīsimies sevi cienīt. Šis gadījums iemācīja, ka reizēm nevajag lieku skaidrošanos, lai otrs saprastu, ka cieņa ir svarīga. Reizēm pietiek ar smalku mājienu, un otrs cilvēks pats atskārst, cik daudz mēs ieguldām.
Un, jā, es aizgāju uz darbu, bet iekšēji jutos brīvāka. Jo biju pateikusi visu – bez pārāk gariem skaidrojumiem, bez nepatīkamām sarunām, bet ļoti skaidri.
