Visiem! Samazināt patiesības nežēlību, sadalot to gabaliņos un izdalot saviem tuviniekiem. Bet, uzzinot par slimību, vissmagākās pirmās divdesmit četras stundas viņa pārdzīvoja viena pati ar apziņu par savu nenovēršamo bojā aiziešanu, un otrajā dienā viņa pieņem stingru lēmumu par visu klusēt.
Viņas dzīvība aizplūda, un ar katru nākamo dienu viņā dzima cilvēka gudrība, kurš prot apcerēt…
Viņa atrada vientulību nelielajā ciemata bibliotēkā, kas atradās pusotras stundas brauciena attālumā.
Un katru dienu viņa pavadīja šaurā gaitenī starp vecās bibliotekāres parakstītiem plauktiem ar nosaukumu “Dzīves un nāves noslēpumi” un atrada grāmatu, kurā, šķiet, bija visas atbildes.
Viņš ieradās pie savas mīļākās. Šeit viss bija gaišs, silts, pazīstams. Viņi bija tikušies jau trīs gadus, un visu šo laiku viņš viņu bija mīlējis ar neprātīgu mīlestību. Viņš bija greizsirdīgs, viņš pazemoja, viņš pats bija pazemots un, šķiet, nespēja dzīvot prom no viņas jaunā ķermeņa.
Šodien viņš ieradās šeit, un viņā dzima stingrs lēmums: šķiršanās. Kāpēc mocīt visus trīs, viņš nemīlēja savu sievu, vēl vairāk – viņš viņu ienīda. Un šeit viņš veidos jaunu dzīvi, laimīgu dzīvi.
Viņš mēģināja atcerēties jūtas, kādas kādreiz bija izjutis pret sievu, taču nespēja. Viņam pēkšņi šķita, ka viņa viņu bija tik ļoti kaitinājusi kopš pirmās satikšanās dienas. Viņš izņēma no somiņas sievas fotogrāfiju un, apliecinot savu apņēmību šķirties, saplēsa to sīkos gabaliņos.
Viņi vienojās tikties restorānā. Restorānā, kur viņi pirms sešiem mēnešiem bija nosvinējuši savu piecpadsmito gadadienu. Viņa ieradās pirmā.
Pirms tikšanās viņš bija iegriezies mājās, kur meklēja skapī dokumentus, kas bija nepieciešami, lai iesniegtu šķiršanās pieteikumu. Nedaudz nervozā noskaņojumā viņš izņēma atvilktnes un izkaisīja to saturu uz grīdas.
Vienā no tām gulēja tumši zila aizzīmogota mape. Viņš to iepriekš nebija redzējis. Viņš apsēdās uz grīdas un vienā kustībā noplēsa līmlenti. Viņš gaidīja, ka tur ieraudzīs jebko, pat fotokompromātu.
Bet tā vietā viņš atrada neskaitāmas analīzes un medicīnas iestāžu zīmogus, izziņas, sertifikātus. Uz visiem bija viņa sievas vārds un iniciāļi.
Viņu kā elektrības trieciens cauršāva nojauta, un pa muguru tecēja auksti sviedri. Slima! Viņš devās pie interneta, ierakstīja diagnozes nosaukumu meklētājā, un uz ekrāna parādījās briesmīga frāze: “No 6 līdz 18 mēnešiem”.
Viņš paskatījās uz datumiem: kopš izmeklējuma bija pagājuši seši mēneši. To, kas notika tālāk, viņš atcerējās slikti. Vienīgā frāze, ko viņš spēja atcerēties, bija “6 līdz 18 mēneši.
Viņa viņu gaidīja četrdesmit minūtes. Telefons neatbildēja, tāpēc viņa samaksāja rēķinu un izgāja ārā. Bija skaisti rudens laikapstākļi, saule nekarsēja, bet tas sildīja viņas dvēseli. “Cik skaista ir dzīve, cik labi ir uz zemes, blakus saulei, mežam,” – tā viņa teica.
Pirmo reizi visā laikā, kopš viņa zināja par šo slimību, viņu pārņēma sevis žēlošanas sajūta. Viņai bija pieticis spēka turēt noslēpumu, briesmīgu noslēpumu par savu slimību no vīra, vecākiem, draugiem.
Viņa centās atvieglot viņu eksistenci, kaut vai tikai uz savas sagrautās dzīves rēķina. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šī dzīve drīz vien būs tikai atmiņas.
Viņa gāja pa ielu un redzēja, cik priecīgas bija cilvēku acis, jo viss bija priekšā, būs ziema un tad pavasaris! Viņa nekad vairs nepiedzīvos šādu sajūtu. Aizvainojums viņā pieauga un izplūda bezgalīgu asaru plūdos……
Viņš mētājās pa istabu. Pirmo reizi mūžā viņš asi, gandrīz fiziski izjuta dzīves īslaicīgumu. Viņš atcerējās savu sievu jaunu, to laiku, kad viņi tikko bija iepazinušies un bija cerību pilni.
Un toreiz viņš viņu bija mīlējis. Viņam pēkšņi šķita, ka šie piecpadsmit gadi nekad nav bijuši. Un viss bija priekšā: laime, jaunība, dzīve…
Šajās pēdējās dienās viņš viņu apklāja ar rūpēm, bija ar viņu 24 stundas diennaktī un piedzīvoja vēl nebijušu laimi. Viņš baidījās, ka viņa aizies, viņš bija gatavs atdot savu dzīvību, lai tikai viņu saglabātu.
Un, ja kāds viņam atgādinātu, ka pirms mēneša viņš savu sievu ienīda un sapņoja par šķiršanos, viņš teiktu: “Tas nebiju es.”
Viņš redzēja, cik grūti viņai bija atvadīties no dzīves, kā viņa naktīs raudāja, domādama, ka viņš guļ. Viņš saprata, ka nav ļaunāka soda par to, ka zina viņas nāves laiku. Viņš redzēja, kā viņa cīnās, lai dzīvotu, turēdamās pie visaplamākās cerības.
Viņa devās mūžībā divus mēnešus vēlāk. Ceļu no mājas uz kapsētu viņš noklāja ar ziediem. Viņš raudāja kā bērns, kad zārku nolaida, viņš bija tūkstoš gadu vecāks…..
Mājās, zem viņas spilvena, viņš atrada zīmīti, vēlējumu, ko viņa bija uzrakstījusi Jaungada vakarā: “Būt laimīgai ar viņu līdz mūža galam.”
Viņa bija ļoti laimīga. Saka, ka visas Jaungada naktī izteiktās vēlmes piepildās. Acīmredzot tā ir taisnība, jo tajā pašā gadā viņš uzrakstīja: “Būt brīvam.”
Ikviens saņēma to, par ko, šķiet, sapņoja…..