Mammas nāve un dzīve tagad
Tagad Nadjai Halinai ir 16 gadi – viņa jau ir pieaugusi, turklāt, starp citu, slaida meitene. Viņa stāsta, ka viņai dzīvē nav bijušas problēmas ar svaru, viņa nesēž uz diētām. Mazajā Aleiskā visi viņu pazīst kā meiteni-fenomeu. Taču viņa pati sevi nekad nav uzskatījusi par īpašu un atzīst, ka dzīvē bijuši brīži, kad viņai bijis pat kauns par šo faktu. Tomēr tagad viņa pret to izturas mierīgi.
Nadja uzskata, ka viņai bijusi laimīga bērnība – visi jaunāko uzskatīja par mīļāko, brāļi un māsas viņu pieskatīja. Tāpat kā daudzām meitenēm, viņai patika ģērbties un spēlēties ar lellēm. Tomēr meitenei agri nācās saskarties ar lielām bēdām – kad viņai bija 12 gadi, nomira māte.
Tatjanas Halinas veselība pasliktinājās pēc 50 gadiem, viņai bija cukura diabēts. Viņai pakāpeniski kļuva sliktāk, bet, kā stāsta bērni, viņa negribēja doties uz slimnīcu. Pat tad, kad tika izsaukta ātrā palīdzība, viņa uzrakstīja atteikumu. 54 gadu vecumā viņa nomira. Diagnoze – septicēmija.
“Es nevaru viņu nosaukt par stingru. Reizēm viņa bārās, bet tā drīzāk bija rūpju izrādīšana. Man pietrūkst mammas, dažreiz man tik ļoti gribas viņu apskaut. Atceros, kā mēdzu nākt pie viņas pēc skolas un visu viņai stāstīt – kā pagāja diena, kas jauns, dalīties savās domās un sajūtās. Tagad man reizēm tās pietrūkst,” saka Nadja.
Pēc mātes nāves bērni pirmo reizi dzīvoja kopā ar tēvu. Tad daudzi izauga un pārcēlās prom. Tagad Nadja dzīvo kopā ar brāli un māsu, bet tēvs dzīvo atsevišķi.
Nadja nesen ir beigusi skolu un iestājusies tehniskajā koledžā, kur mācās par veikala pārdevēju. Taču viņa vēl nav izlēmusi par savu nākotnes profesiju. Visvairāk viņai patīk zīmēt, klausīties mūziku un viņa sapņo iemācīties spēlēt ģitāru.
