– Ko tante teica? Viktors pārtrauca viņas domu straumi.
– Pagaidi teica.
Viktors izgāja ārā un uz lieveņa aizsmēķēja cigareti. Līga kādu laiku domāja par savu negodīgo likteni un ar asarām lūdza, lai mazulis tiktu laikā.
Nedēļu pēc sarunas 8 no rīta tante zvanīja:
– Līga, tur ir zēns. Nāc.
– Dievs svētī! – tikai to un spēja pateikt Larisa.
– Tas tā, rīt pulksten 10.
Atlikušo dienas daļu Līga uztraucās. Uzrakstīja sarakstu ar visu, kas jāiegādājas. “Nu, protams, visi domā, ka man ir tikai 8 mēneši, bet nekā, es teikšu, ka es dzemdēju pirms laika.” nodomāja Līga.
Pulksten 12 zvanīja telefons. No satraukuma Līga nevarēja aizmigt un skatījās televizoru. Pirms telefons pamodināja vīru, viņa pacēla klausuli.
– Ar labunakti. Es cerēju, ka Viktors pacels klausuli. – tantes balss šķita atdalīta un neparasti maiga.
– Tante Zin, kas nomira? – Larisa pārbijusies jautāja.
– Jā, šķiet, ka visi ir dzīvi. Tu, šis, nenāc rīt, Līga.
– Jā, protams, rīt mums būs dēls. viņa atbildēja ar muļķīgu smaidu.
– Viņi paņēma tavu zēnu.
– Kā? Viņa juta, ka viņas kaklā pacēlās kamols.
Nu es neko nevarēju izdarīt. Ir cilvēki, kas ir daudz augstāki par mani. Viņi arī grib bērnus!
– Ar labunakti. – Līga kā robots nomurmināja un izplūda tādās šņukstēs, ka viņas miegainais, pārbiedētais vīrs vairākas stundas nevarēja saprast, kas noticis.
Nakts pagāja kā traka. No rīta viņa devās pie “it kā” dzemdēt. Vīrs palika mājās. Līga nedēļu dzīvoja viesnīcā, un tad vīrs viņu atveda mājās. Viņa izmeta spilvenu. Visiem kaimiņiem tika paziņots, ka bērns piedzima astoņu mēnešu vecumā un neizdzīvoja. Gan Līgai, gan Viktoram ar šo priekšnesumu jau ir gana. Drīz viss atgriezās normālā stāvoklī.
Līga turpināja dzīvot, kā dzīvoja, kaimiņi turpināja žēlot nabadzīgo sievieti, kurai nebija dots iepazīt mātes prieku. Dvēseles dziļumos katrs priecājās, ka nav savā vietā. Bieži vien cilvēki tenkoja, ka viņas vīrs drīz pametīs Līgu. Viņš dosies pie jauna un vesela, kas noteikti dzemdēs bērnus, un zemniekam būs normāla ģimene.
Viņi atteicās no idejas par adopciju. Līga vairs nevēlējās piedzīvot šādas sāpes. Lai nāk kas nākdams. Viņa paņēma klausuli un uzsauca mazuļa mājas numuru, lai izņemtu viņus no rindas.
– Labdien. Tā ir Līga Zasolova, mēs bijām nākamie rindā. Zinaīda mums palīdzēja.
– Laipni. Protams, ka atceros! – vadītājai bija augsta balss
– Mēs gribējām izrakstīties no… – viņai nebija laika pabeigt.
– Jauna māmiņa pavisam nesen dzemdēja, un tagad viņa atteicās no sava bērna.
– Vai es drīkstu ar viņu iepazīties?
– Piebrauciet pēc 2 dienām pēc pusdienām.
Līga ar grūtībām sagaidīja, kad vīrs atgriezīsies no darba. Uz sliekšņa viņa laimīga metās viņam uz kakla un sacīja:
– Vit, mums piedzima meita. Vija
Lasi vēl: 73 gadu vecumā mūžībā devusies izcila latviešu folkloriste; šis ir milzīgs zaudējums
Brīvdienās Līga lepni pastaigājās zem jūnija saules stariem ar nelielu sainīti rokās. Un viņai bija vienalga, ko kāds sacīs, šī ir viņas meita, un nav svarīgi, kas viņu dzemdēja. Mamma – viņa ir Līga.
Drīz vien pēc pāris mēnešiem Līga paziņoja, kaimiņiem, ka visa viņas grūtniecība bija fars, ka viņa bija par daudz ieciklējusies uz bērnu, taču beigu beigās viņas tik ļoti gaidītā meita, bija klāt. Kaimiņi gan sākumā strostēja Līgu, tomēr beigu beigās pieņēma viņu un pateicās par taisnības atklāšanu.