Šis būs stāsts par to, ka reizēm mūs var nodot un piekrāpt pat paši tuvākie un mīļākie cilvēki, kuriem esam uzticējušies ar visu sirdi un dvēseli. Tad mēs nonākam grūtas izvēles priekšā – izsvītrot pāridarītāju no savas dzīves, vai tomēr piedot viņam.
Solvita bija laimīga jauna sieviete, kuru vīrs loloja un lutināja. Abiem bija dēliņš, kas sniedza daudz prieka vecākiem. Solvitai šī bija otrā laulība; pirmā bija neveiksmīga, jo partneris bija agresīvs un vardarbīgs. Bet pēc iepazīšanās ar Danielu Solvitas dzīve pārvērtās par “saules pielietu pļavu”.
– Nu ko tu tā steidzies? Būtu mierīgi paēdis, Solvita norāja vīru, vērojot, kā viņš aizgūtnēm notiesā omleti.
– Mīļā, es kavēju, man jāskrien, ar pilnu muti teica Daniels.
Solvita mīļi pasmaidīja, skatoties uz laulāto draugu.
– Klau, ja tu nokavēsi piecas minūtes, darbā neviens tev neaizrādīs. Tu taču esi ideāls darbinieks, vienmēr ierodies laikā. Un uz kuru gan, ja ne tevi, var paļauties, kad jādodas komandējumos? Tu tajos tu brauc neskaitāmas reizes gadā. Tāpēc priekšnieks noteikti tev piedos, ja ieradīsies darbā ar piecu minūšu nokavēšanos.
– Nu, bet kavēties nav labi, – Daniels sacīja, noslaukot muti ar salveti. – Labi, dārgā, es skrienu, viņš sacīja, piecēlās no galda, noskūpstīja sievu uz vaiga un devās uz darbu.
Solvita atvilka aizkaru un pa logu ar siltu skatienu vēroja vīru aizejam. Viņa nespēja noticēt, cik ļoti viņai paveicies. Daniels parādījās viņas dzīvē tieši tajā brīdī, kad viņai visvairāk bija vajadzīgs atbalsts. Pēc tam Solvita izšķīrās no pirmā vīra, kurš darīja viņai pāri. Sievietei bija vajadzīgs ilgs laiks, lai saprastu, viņa nespēj būt kopā ar tādu cilvēku.
Viņš kontrolēja katru viņas soli, saziņu ar draudzenēm un, protams, ar citiem vīriešiem. Vienā brīdī Solvita saprata, ka tā turpināties nevar. Beidzot viņa nolēma šķirties, taču bijušais vīrs nelika viņu mierā, parādoties vietās, uz kurām viņa bieži devās.
Tieši tad Solvita satika Danielu. Viņš vienkārši palīdzēja viņai no stacijas līdz mājām atnest smagas somas, abi sāka runāties un vēlāk turpināja sazināties.
Kopš bijušais vīrs saprata, ka Solvita tagad ir kopā ar citu vīrieti, viņš pārstāja parādīties viņas dzīvē.
Solvitas mātei Daniels uzreiz ļoti iepatikās. Nu ko gan vēl var vēlēties no stiprā dzimuma pārstāvja? Viņš šķita ideāls it visā. Vīrietim bija prestižs darbs uzņēmumā, savs dzīvoklis un naudas netrūka.
Saskarsmē vīrietis bija draudzīgs, bez noslieces uz konfliktiem un vienmēr palīdzēja Solvitai it visā. Tāpēc, kad Daniels izteica Solvitai bildinājumu, viņa, protams, ar prieku to pieņēma.
Vienīgais, kas aptumšoja viņu attiecības, bija Daniela biežie darba komandējumi uz citām pilsētām vai valstīm.
Bet Solvita mīlestības dēļ to piecieta. Viņa negribēja mainīt Danielu pret citu vīrieti. Kad piedzima bērniņš, no vienas puses, kļuva grūtāk. No otras puses, kad Daniels atkal devās komandējumā, Solvita varēja pavadīt laiku kopā ar mazo Jānīti un vīra prombūtnes laikā vairs nejutās tik skumīgi.
Pagāja pieci kopdzīves gadi. Šajā laikā pārim nebija nekādu lielu strīdu, un, ja radās domstarpības, Daniels vienmēr bija gatavs kompromisam. Solvita pat sāka domāt, ka ir kaut kā garlaicīgi dzīvot bez skandāliem. Bet viņa nekavējoties ātri atmeta šīs domas, atceroties savu iepriekšējo laulību.
Reiz neilgi pirms Lieldienām, kad vīrs bija kārtējā komandējumā, Solvita nolēma veikt mājokļa ģenerālo tīrīšanu. Bija pienācis laiks kārtīgi iztīrīt skapjus, nomazgāt sienas un savākt “bardaku” , kas izveidojies gada laikā. Bija paredzēts, ka Daniels atgriezīsies mājās tieši svētku laikā.
Solvita nosprieda, ka beidzot jāpamēģina uzcept Lieldienu kuliču, lai pārsteigtu un iepriecinātu vīru un dēliņu.
Sākot uzkopšanas darbus guļamistabā, Solvita zem gultas atrada Daniela darba mapi. Sieviete nogrozīja galvu. Kāpēc gan viņš izmētā tādas svarīgas lietas kur pagadās? Bet ja nu viņam šī mape ir vajadzīga darbam?
Izvilkusi dokumentus no pagultes, Solvita atvēra vīra naktsskapīti un tikai grasījās tur nolikt mapi, kad pēkšņi ieraudzīja tur mobilo telefonu. Vai tiešām vīrs aizmirsis to mājās? Kā tagad ar viņu varēs sazināties? Un kāpēc viņš vispār ielika tālruni naktsskapītī?
Solvita paņēma telefonu un sāka staigāt no vienas puses uz otru, nezinot, ko darīt ar ierīci. Nevar taču aizlidot pie vīra, lai to atdotu. Pamazām sieviete nomierinājās un nodomāja, ka gan jau viss kaut kā atrisināsies. Bet tad, paskatoties uz telefonu, Solvita saprata, ka tas nemaz nav līdzīgs tam, ko izmanto viņas vīrs.
Būs jāpiezvana Danielam un jāpajautā, kas par lietu. Un tieši brīdī, kad Solvita gribēja nolikt telefonu atpakaļ, pēkšņi pienāca īsziņa ar tekstu: “Mīļumiņ, mums tevi ļoti pietrūkst”. Telefons gandrīz izkrita Solvitai no rokām.
Īsziņas beigās bija sirsniņas simbols. Nē, tā nevar būt patiesība! Kurš gan sūta sirsniņas Danielam? Paga, varbūt tas nemaz nav viņa telefons? Varbūt kāds to aizmirsis? Varbūt vīrs to kaut kur atradis? Solvita cīnījās ar divām vēlmēm – nolikt telefonu atpakaļ naktsskapītī vai paskatīties, ko tas slēpj.
Lasi vēl: No 2024. gada 1. jūlija visiem, kuriem mājās ir kaķis gaidāms obligāts likums! Būs to jādara visiem!
Otrā vēlme bija stiprāka. Solvita nospieda atbloķēšanas pogu, cerot, ka tālrunī nav paroles. Un par laimi, tās tiešām nebija. Lai gan laime ir pēdējais vārds, kas Solvitai varēja ienākt prātā pēc ierīces satura apskatīšanas.
Solvita nekavējoties atvēra saņemto īsziņu. Tai bija pievienota fotogrāfija, kurā redzama nepazīstama brunete un maza meitene. Bet visvairāk Solvitu šokēja tas, ka šajā bildē bija redzams arī viņas vīrs, kas apskāvis bruneti, bet meitenei bija tādi paši gaiši mati kā Danielam.
Nē, tas nevar būt…
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
