Viņu balsis lika man sāpēt sirdij. Man bija sausa mute, un acu priekšā parādījās migla.
Mana seja bija nejūtīga. Es jutu, kā pa ķermeni pārņem aukstums. Aiz bildes, tikko asaru izplūdinātā skata, es redzēju nobijušos Martas un Kārļa skatienus.
– Ak! – mana māsa uzlēca kājās. – Alise!
Mans vīrs lēca līdz ar viņu kā iedzelts.
– Alise, tas nav tas, ko tu domā! – Viņš uzreiz sāka attaisnoties.
Attaisnojumi, kā lētā filmā. Cik muļķīgi un stulbi. Man bija tik pretīgi, ka gribējās pazust vai nokrist zemē. Gaisā bija jūtama sinepju smaka, kas vēl vairāk lika man griezt galvu un izraisīt sliktu dūšu.
– Es ceru, ka tev patika, – sacīju gauži, skatoties vīra noapaļotajās acīs. – Un tu, – es pavirzīju skatienus uz Martu, pat nekustinādama galvu. – Nē, jūs abi… Es jūs ienīstu.
Pēc tam es miglaini atcerējos, kas tieši notika. Atceros tikai viņus abus gultā.
Es izgāju no istabas un devos uz izeju. Es vienkārši nevarēju ilgāk palikt dzīvoklī.
Kā… kā… kā tas vispār ir iespējams?! Kāpēc?
Es nespēju atbildēt uz jautājumiem, ne arī domāt. Man trūka elpas. Manas kājas bija savijušās. Es tikko varēju atturēties no kritiena.
Es arī nevarēju sagaidīt liftu. Man vajadzēja svaigu gaisu. Man tas bija vajadzīgs tagad.
Es sāku strauji kāpt pa kāpnēm. Tikai tad, kad biju pie diviem stāviem apakšā, es sadzirdēju Kārļa balsi:
– Pagaidi, Alise! Pagaidi! Parunāsim!
Runājam? Par ko? Rīcības jau ir visu sīki izstāstījušas. Vēl jo vairāk, tās visu ir aprakstījušas krāsās.
Viņu balsis. Smaržu. Prieks viņu sejās. Tagad es nekad vairs nevaru to izdzīt no prāta. Es gribētu, lai tas viss būtu tikai sapnis, bet… nē, tas viss ir reāli! Patiesība, ko es nekad neaizmirsīšu.
Izlienot no piebraucamā ceļa, es dziļi ievilku elpu. Slapja asfalta smaka vairs nebija tik pretīga. Tā bija vairāk atsvaidzinoša, palīdzot man atnākt pie prāta.
Smalkais lietus pretīgi smidzināja, liekot justies aukstāk. Bet es to nepamanīju.
Man vajadzēja aiziet. Es negribēju redzēt ne māsu, ne Kārli. Nevienu. Nevienu vispār.
Es ātri devos uz šoseju. Automašīnu lukturi saplūda vienā lielā miglā. Stāvot ietves malā, es izstiepu roku. Martas balsi, kas dedzīgi lūdza manu vīru braukt tālāk, pārtrauca mašīnu zvanu troksnis.
Es pakratīju galvu, lai to izdzītu, lai to nedzirdētu. Bet nekas nesanāca.
Beidzot man priekšā apstājās balts Hyundai. Logs lēnām nolaižās.
– Kur tu brauc, skaistule? – jautāja ap četrdesmit piecus gadus vecs vīrietis ar lieko svaru.
– Rebellious, 19, – it kā automātiskā režīmā, atbildēju es.
– Sēdieties, – viņš man klanījās.
– Beidz, Alise! — atkal dzirdēju pazīstamo balsi. – Alise, pagaidi!
Lasi vēl: Mītiem apvīta diena: Nedariet šo 9.jūlijā un tad pilnīgi visas problēmas un likstas apies jūs
Nē. Negribas. Es nevaru.
Ātri ielecot mašīnā, ar acs kaktiņu ieraudzīju, ka Kārlis pa logu pieskrien viņai klāt.
Vīram nebija laika pieskarties durvju rokturim, kad vadītājs uzreiz nospieda gāzi. It kā viņš lasītu manas domas.
Automašīna ātri sakustējās un metās pa ceļu. Mans vīrs palika stāvam autobusa pieturā. Un es devos uz jaunu dzīvi. Es vairs viņu negribēju redzēt.