– Labi, mammu. Kā tu jūties šobrīd?
– Labi, Tamāriņ, neuztraucies.
– Es apciemošu tevi tuvākajās dienās.
Nellija atcerējās savu jaunību. Kad Tamāra bija maza, viņa bija tik mīļa un smukiņa, ka acis nevarēja atraut. Žēl, ka bērni ātri izaug – ar skumjām atcerējās večiņa.
Viņa jau trīs dienas atradās slimnīcā, bet Tamāra viņu joprojām nebija apraudzījusi. Sirmgalve gaidīja, skatījās pa logu un visu laiku domāja tikai par meitu un mazmeitām, tik ļoti gribējās viņas redzēt. Nellija juta, ka viņas laiks šajā pasaule tuvojas beigām, tāpēc atkal zvanīja meitai.
– Meitiņ, Tamāriņ, sveika!
– Sveika, mamma. Vai tu joprojām esi slimnīcā? Vai arī devies uz ciemu?
– Slimnīcā. Es gribēju zināt, vai tu atnāksi pie manis? Šeit ir tik garlaicīgi…
– Mammu, man ir daudz darba, es atbraukšu pie tevis izrakstīšanās dienā un aizvedīšu uz ciemu.
Nellijai sirds sažņaudzās no aizvainojuma un sāpēm, ka meita tā pret viņu attiecas. Sieviete jutās tik vientuļa un pamesta. Tas nebija tikai parasts aizvainojums, bet gan aizvainojums, ka otrs neuztver tevi kā mīļotu un tuvu cilvēku.
– Labi, Tamāriņ, Nellija klusā balsī sacīja meitai un nolika klausuli.
Nellija sēdēja un skatījās pa logu. Lija lietus. Dvēselē viņa juta milzu sāpes un aizvainojumu. Dzīve pagājusi, un vecumdienās viņu neviens neapciemoja – ne meita, ne mazmeitas. Pēdējo reizi ar mazmeitām viņa tikās pirms gada, kad vasarā viņas bija atbraukušas uz pāris dienām ciemos pie vecmammas.
Lasi vēl: Šogad gaidāmas būtiskas izmaiņas OCTA klientiem! Pavisam drīz tiks ieviesti jauninājumi
Nellija apgūlās. Viņa bija nogurusi, nogurusi no vientulības, sāpēm un zaudējusi cerību, ka dzīve varētu turpināties.
Tā bija nelaimīgās sirmgalves pēdējā nakts. Viņa atstāja šo pasauli, tā arī pēdējo reizi neredzot ne meitu, ne mazmeitas.
Bet ko tu domā par šo sirdi plosošo stāstu? Būsim gandarīti, ja sniegsi savus komentārus un dalīsies ar rakstu sociālajos tīklos!