Kad Nora sāka mācīties otrajā klasē, viņas mātei diagnosticēja onkoloģisku saslimšanu. Šī slimība, kā zināms, nesaudzē ne bagātos, ne nabagos. Izņēmums nebija arī Anna, kura pēc apmēram gadu ilgām ciešanām aizgāja mūžībā, nepieredzot, kā meita pabeidz vidusskolu. Norai draudēja bērnunams, taču Grieta meiteni izglāba, ņemot viņu savā aizbildnībā.
Dievs savus bērnus sievietei nedeva, tāpēc viņa visu savu mīlestību un rūpes sniedza mazajai Norai. Grietas vīrs agri aizgāja mūžībā, slimību sagrauts, jo strādāja kaitīgā darbā.
Aptuveni desmit gadu vecumā Norai sāka strauji pasliktināties redze. Vietējie ārsti paraustīja plecus, atsaucoties uz slikto aprīkojumu un kvalificētu speciālistu trūkumu šajā jomā. Protams, Grietai nebija naudas, lai ārstētu meiteni privātā klīnikā. Vecā sieviete mēģināja nedaudz ietaupīt no pensijas, bet diemžēl ar to nepietika.
Kad Grieta uzzināja, ka brauks uzlabot veselību uz kūrortu Palangā, viņa sacīja:
– Nora, tu tagad teju uz mēnesi būsi galvenā! Tāpēc rūpējies par saimniecību, mīļā! Bet es tev atvedīšu no ceļojuma līgavaini, Grieta pasmaidīja, cenšoties iedrošināt mazmeitu.
– Nu, kādi pielūdzēji, vecmāmiņ! Galu galā man ir tikai 19 gadu. Es gribētu atrast darbu, ko varētu veikt arī būdama pusakla, Nora skumji atbildēja.
Sirdī viņa priecājās, ka Grieta varēs bezbēdīgi atpūsties un uzlabot veselību pie jūras – šāda iespēja sirmgalvei dzīves gaitā nebija bijusi.
No otras puses, jaunietei bija skumji, jo viņa palika viena. Pusakla bārene nomaļā ciemā. Kopā pavadīto gadu laikā Nora no visas sirds bija iemīlējusi Grietas tanti, uzskatot viņu par visdārgāko cilvēku uz zemes.
Tiesa, viņai bija arī kaķis Murziks, kurš lieliski saprata saimnieci, un tas nabaga Norai bija, lai arī vājš, bet tomēr mierinājums.
Savelkot rokas dūrēs, Nora centās saņemties, lai ar savu satraukto izskatu neaizēnotu vecmāmuļas prieku par gaidāmo ceļojumu.
Viņa zināja, ka Grieta, kā neviens cits, ir pelnījis atpūtu, kas viņai pienākas pēc likuma. Sieviete vairāk nekā četrdesmit gadus bija nostrādājusi par skolotāju, visus spēkus un zināšanas atdodot saviem audzēkņiem, no kuriem daudzi guvuši lielus panākumus dzīvē.
Piemēram, Oļģerts Zariņš bija Grietas mīļākais skolnieks. Pateicoties latviešu valodas un literatūras stundām, kuras pasniedza Grieta, puisis varēja iestāties prestižā universitātē un kļūt par fakultātes zvaigzni. Pēc augstskolas absolvēšanas viņš strauji pakāpās pa karjeras kāpnēm un tagad ieņēma atbildīgu amatu varas struktūrās.
Pateicoties Oļģerta centieniem, Grietu tagad gaidīja brīnišķīga atpūta Palangā.
Sievieti pavadīja teju viss ciemats. Varbūt kādam skauda Grietas veiksme, bet lielākā daļa, protams, priecājās, ka jaukā sieviete dodas patīkamā ceļojumā.
– Ak, liekaties taču mierā, pauda Grieta, glaimota par savu līdzcilvēku uzmanību.
– Labi, vecmāmiņ! Gaidu ziņas no tevis, atpūties! Neuztraucies par mani, viss būs labi!, – Nora atvadījās, apskaujot Grietu pirms iekāpšanas autobusā, kas devās taisnā ceļā uz Rīgas lidostu.
Pa logu pamājusi mīļotajai mazmeitai, Grieta devās uz ilgoto rehabilitācijas kursu pie jūras.
Lidosta vecajai sievietei šķita tik milzīga, ka sākumā viņa pat apjuka. Taču, piegājusi pie reģistrācijas galdiņa, sieviete atslāba un noskaņojās lidojumam.
Pirms iekāpšanas lidmašīnā stjuarte teica Grietai, ka viņai esot biznesa klases biļete un viņa lidos pilnīgā komfortā.
– Mīļā, kāpēc mana vieta ir tik dārga? Kāpēc man tā atvēlēta? Esmu pieticīgs cilvēks, neesmu pieradusi pie greznības. Jūs gadījumā neesat kļūdījusies? vaicāja vecā sieviete.
– Protams, nē. Jūs iegādājāties biznesa klases biļetes, tāpēc iekārtojieties ērti un izbaudiet lidojumu, stjuarte smaidot atbildēja.
Acīmredzot, arī šajā ziņā Oļģerts pacenties, vecā sieviete pie sevis nodomāja, apsēdusies sēdvietā.
Pēdējo reizi Grieta bija lidojusi ar lidmašīnu pirms trīsdesmit gadiem un jutās mazliet satraukta.
Turklāt avioreiss aizkavējās, gaidot, kad ieradīsies kāda pašvaldības amatpersona.
Pēc aptuveni desmit minūtēm parādījās jauns puisis kaklasaitē un nevērīgi atpogātā jakā. No viņa uzvēdīja alkohola smārds. Vīrietis nekaunīgi jautāja:
– Nu, kur es varu piezemēties? Lai būtu ērti un mazāk kratītu.
– Saskaņā ar biļeti jūsu vieta ir šeit, – teica stjuarte, norādot uz sēdvietu blakus Grietai.
Ierēdnis, rādot neapmierinātu seju, sacīja:
– Un ko, citas vietas nebija, kā vien blakus šai vecajai piepei?
– Es jums atkārtoju vēlreiz, brīvu vietu nav, stjuarte vēsā tonī atbildēja.
– Nu, labi. Bet es sūdzēšos, ņemiet to vērā, jauneklis dusmīgi nobrēcās un iezvēlās sēdvietā blakus Grietai.
Sieviete nodrebēja un mehāniski parāvās sāņus no tik skandaloza kaimiņa.
– Kas ir vecmāmuļ? Nepatīk? Man arī nepatīk, bet ko padarīsi. Tu nevari mierīgi nosēdēt uz vietas, kaut esi pensijā! Izskatās, ka pensija tev ir laba, ja nolēmi lidot biznesa klasē, jauneklis žultaini noburkšķēja un no jakas iekškabatas izņēma blašķi ar reibinošu dziru.
– Kā jūs uzdrošinaties ar mani tā runāt? Es esmu izcila skolotāja! Man ir gandrīz divreiz lielāka darba pieredze nekā jums! Kauns, jaunekli! sašutumu pauda Grieta.
– Bet es uzdrošinos. Un es netaisos atskaitīties katram pensionāram! Es esmu deputāts – starp citu, varas pārstāvis, un man ir tiesības darīt, kā es uzskatu par pareizu, bravūrīgais vīrietis atbildēja.
Kādu laiku konfliktu izdevās pieklusināt, un pasažieri varēja mierīgi uzelpot.
Bet malkojot dzērienu no blašķes, ierēdnis kļuva arvien nevaldāmāks un augstprātīgāks.
– Jums vajadzētu mazāk dzert, jaunais cilvēk. Jūs tomēr atrodaties lidmašīnā, nevis restorānā, un šeit bez jums ir arī citi cilvēki, mierīgi noteica Grieta, kurai no alkohola dvakas sāka sāpēt galva.
– Nesaprotu, kur esmu nokļuvis? Biznesa klasē vai dižciltīgo jaunavu institūtā? Par biļeti samaksāju pienācīgu naudu, tāpēc man ir tiesības darīt to, ko gribu. Un tev, vecmāmiņ, es ieteiktu mazāk skatīties apkārt un uzvesties pieticīgāk, ierēdnis atcirta.
Pamazām ķildā ar deputātu iesaistījās visi biznesa klases pasažieri.
Nabaga stjuarte, žņaudzīdama rokas, nezināja, kā nomierināt agresīvo vīrieti. Nekas nelīdzēja, un, skatoties no malas, likās, ka vīrietis ir burtiski “atrāvies no ķēdes”.
Pēkšņi iereibušajam deputātam pienāca klāt gara auguma jauns puisis. Ar ātru, nemanāmu kustību viņš pieskārās nemiera cēlāja kaklam, un tas uzreiz noģība.
– Neuztraucieties! Viņš gulēs kādu laiku un pamodīsies tā, it kā nekas nebūtu noticis, svešinieks steidzās nomierināt pasažierus. Viņš bija atnācis no ekonomiskās klases, izdzirdot skaļās lamas.
– Nu, tagad jūsu lidojums būs mierīgs, sacīja puisis, vienlaikus piemiedzot ar aci Grietai.
Pēc tam visi biznesa klases pasažieri aplaudēja negaidītajam glābējam.
Viss notika tieši tā, kā svešinieks bija teicis. Tautas kalps gulēja tik cieši, ka stjuartēm viņu vajadzēja pamodināt pēc ierašanās galamērķī, lai gan viņas to nemaz negribēja darīt.
Palanga sagaidīja Grietu ar spožu sauli un jūru, kas silta kā piens. Bija pieejams viss labai atpūtai un ārstēšanai. Masāžas, dubļu vannas un dažādas procedūras, pēc kurām sirmgalve jutās vismaz desmit gadus jaunāka. Un, ja visam pievieno četras ēdienreizes, tad viss šķita kā īsta pasaka.
Apmēram pēc pāris nedēļām Grieta sajuta spēcīgas ilgas pēc mājām. Lai arī pie jūras bija brīnišķīgi, bet mājās vienmēr ir labāk.
– Nez, kā gan klājas manai Noriņai? Vai viss ir kārtībā? Vai nabadzīte tiek galā ar saimniecību? večiņa pie sevis domāja.
Pabeidzot visu ārstēšanas kursu, Grieta devās atpakaļceļā.
Saskaņā ar biļeti viņai bija paredzēta tā pati sēdvieta, kas turpceļā. Taču šoreiz kaimiņš izrādījās pavisam cits cilvēks.
Viņš ieradās dažas minūtes pirms izlidošanas un uzmanīgi apsēdās krēslā blakus sievietei.
Grieta pacēla acis un apstulba: viņas blakusēdētājs bija puisis, kurš lidojuma laikā uz Palangu bija savaldījis iereibušo pasažieri.
Lai gan viņam bija ekonomiskās klases biļete, stjuarte kā atlīdzību par palīdzību un drosmi puisim bija sarūpējusi sēdvietu biznesa klasē.
Puisis, protams, atpazina Grietu un, smaidīdams, pamāja viņai.
Viņš uzvedās mierīgi un nesagādāja sievietei absolūti nekādas neērtības.
– Bet jūs lieliski toreiz ar viņu tikāt galā. Kur jūs to iemācījāties, ja nav noslēpums? Grieta kautrīgi jautāja pēc lidmašīnas pacelšanās gaisā.
– Tas, protams, nav noslēpums. Gaisa desanta spēkos ne to vien tev iemācīs, ticiet man, puisis, vārdā Mārtiņš, ar ironiju balsī atbildēja.
To, ka viņš ir bijušais militārists, vecā sieviete noprata jau pirmajā tikšanās reizē. Puisis bija vairākus gadus pavadījis “karstajos punktos” un reiz tika smagi ievainots. Pēc zināmas atlabšanas viņu nosūtīja atgūt veselību uz kūrortu Palangā.
Mārtiņa liktenis bija grūts. Viņam bija nācies daudz pārdzīvot: bērnību viņš pavadīja bērnunamā, pēc tam mācījās kadetu korpusā, dienēja armijā un piedalījās karadarbībā.
Bet lielākais likteņa trieciens viņu gaidīja mierīgajā civilajā dzīvē.
Pirms pieciem gadiem dzemdībās nomira viņa mīļotā sieva Nelda. Ārsti izmisīgi cīnījās par viņas dzīvību, taču izdevās glābt tikai bērniņu. Dievs Mārtiņam iedeva meitu, paņemot sievu. Sākumā Neldas māte nodarbojās ar Lauriņas audzināšanu, taču vecums darīja savu, un ar katru gadu viņai kļuva arvien grūtāk tikt galā ar strauji augošo bērnu.
Tāpēc pēc atvaļināšanās no militārā dienesta Mārtiņš visas pūles veltīja meitas audzināšanai.
Sev par pārsteigumu Grieta uzzināja, ka puisis dzīvo salīdzinoši netālu no viņas ciema.
– Kā pateicību par palīdzību es gribu tevi uzaicināt ciemos. Un ņem līdzi savu meitiņu. Pie mums ir ļoti skaistas vietas. It īpaši vasarā, kad mežs ir pilns ar saldām ogām, bet upē ūdens silts kā piens, ierosināja večiņa, cerīgi skatoties puisim acīs.
Mārtiņš brīdi padomāja un tad piekrita. Viņš jutās ļoti omulīgi blakus šai vecajai sievietei, kuras acīs bija tik daudz sirsnīga siltuma un rūpju.
– Tu zini, man ir mazmeita – īsta skaistule un visu arodu meistare. Es tevi noteikti ar viņu iepazīstināšu, teica Grieta.
Lidostā Mārtiņu sagaidīja Lauriņa un bijusī sievasmāte. Paņēmis meitu rokās, puisis sirsnīgi atvadījās no večiņas un devās uz autobusu, kas brauca cauri ciemam, kur dzīvoja Grieta.
Noras pārsteigumam nebija robežu, kad autobusa pieturā blakus gara auguma jauneklim ar mazu meiteni rokās viņa ieraudzīja iedegušo Grietu, kas izskatījās par gadiem desmit jaunāka.
– Lūk, mazmeitiņ! Kā solīju, es tev atvedu līgavaini. Iepazīsties ar Mārtiņu. Lūdzu mīlēt un sargāt, sacīja Grieta, akcentējot vārdu “mīlēt”.
Šīs replikas dēļ Nora un Mārtiņš nosarka un apmulsuši novērsās viens no otra.
Lai gan Grietas mazmeitas redze bija slikta, viņa savā priekšā redzēja staltu, izskatīgu vīrieti ar vīrišķīgu, aristokrātisku seju.
Kamēr sievietes rosījās virtuvē, gatavojot vakariņas, Mārtiņš kā militārists ātri aprada un sāka sakopt pagalmu.
Tad viņš saskaldīja malku un sanesa ūdeni no akas. Un vēl salaboja ārdurvju slēdzeni, kas spītīgi negribēja aizvērties.
– Lūk, paskaties, mazmeitiņ, kāds viņš saimniecisks. Ar sirdi jūtu, ka viņš ir labs cilvēks. Un es savā dzīvē esmu iepazinusi daudz ļaužu, tici man, sacīja Grieta.
Mazajai Lauriņai ļoti patika spēlēties ar kaķi Murziku, kurš, priecājoties par bērna uzmanību, gozējās saulītē un klusi murrāja.
Mārtiņš, kurš sākumā bija domājis paciemoties pie vecās kundzes pāris dienu, beigās nolēma palikt tur pavisam un iekārtojās darbā par mežzini.
Pavadot daudz laika ar Noru un Lauriņu, Mārtiņš sajuta, kā dvēselē atdzimst jūtas, kuras viņš uzskatīja par sen zaudētām.
Protams, par mīlestību runāt bija pāragri, taču to, ka starp jauniešiem bija savstarpēja pievilkšanās, nevarēja noliegt.
Norai patika uzticamais un mierīgais puisis, aiz kura viņa, pusakla bārene, jutās kā aiz akmens sienas.
Reiz Mārtiņš piegāja pie jaunās sievietes un saņēma viņu aiz pleciem:
– Noriņ, es gribu tev pateikt, ka tava slimība nav nekāds spriedums. Mūsdienu medicīna spēj paveikt brīnumus! Karabiedrs man iedeva tās klīnikas adresi, kurā viņš ārstēja acu traumu. Tur tev varēs palīdzēt. Nauda, man ir, neuztraucies – ar to pietiks operācijai.
Nora, nespēdama apvaldīt jūtas, apskāva puisi. Jauniete sākumā šaubījās, vai ir vērts doties uz klīniku, bet Grietai un Mārtiņam izdevās viņu pārliecināt.
Piezvanījis klīnikai, Mārtiņš noorganizēja Norai konsultāciju pie ārsta. Puiša pieņēmums apstiprinājās: Noras slimība bija ārstējama, un klīnika bija gatava palīdzēt nelaimīgajai meitenei.
Noteiktā dienā Mārtiņam piezvanīja no klīnikas un paziņoja, ka operācija bijusi veiksmīga un ka var braukt pakaļ pacientei.
Mārtiņa, Lauriņas un Grietas priekam nebija robežu, kad viņi redzēja starojošo Noru iznākam no klīnikas.
Meitene, kas ilgu laiku dzīvoja pustumsā, tagad priecājās par dzīves krāsām.
– Paldies, mans dārgais!, viņa čukstēja Mārtiņam, viņu apskaujot.
Puisis noslēpumaini pasmaidīja un pasniedza Norai aiz muguras noslēptu milzīgu rožu pušķi.
Tad, nometoties ceļos, atvaļinātais karavīrs izteica laulības piedāvājumu meitenei, kurā bija iemīlējies.
Nora piekrita kļūt par Mārtiņa sievu. Kopā pavadītajā laikā viņa no visas sirds bija pieķērusies Mārtiņam un Lauriņai, pret kuru izturējās kā pret savu meitu.
Kāzas bija vērienīgas, bet par dienesta laikā uzkrātajiem līdzekļiem Mārtiņš nolēma uzcelt jaunu māju visai ģimenei.
Drīz pēc kāzām Nora saprata, ka ir stāvoklī, kas nozīmēja, ka drīz Lauriņai būs brālis vai māsa.
Grieta priecājās, ka vecumdienās varēs auklēt savus mazmazbērnus. Tagad viņa audzina Lauru, māca meitenei lasīt un rakstīt.
Sirmgalves mājās pašlaik valda tāds miers un omulība, kādu viņa vēl nekad mūžā nebija baudījusi.
Kā tev patika šis aizkustinošais stāsts? Pasaulē taču notiek arī labas lietas, vai ne? Būsim pateicīgi par taviem komentāriem!