Skujiņš īpaši kopa noveles žanru, kur saplūst gan vēsturiskas situācijas un personas, gan iztēles radīti tēli. Nozīmīgāko darbu vidū minams cikls “Nedokumentāli stāsti”, kas apkopo noveles “Sapņi” (1965), “Ar puķi pie cepures” (1967/1986), “Novele par Čingizhana zirgu” (1967), “Iesaldētais cilvēks” (1967), “Gladiatori” (1970), “Pietà” (1972), “Neikens iet uz Roperbeķiem” (1973), “Sunākstes elēģija” (1976), “Dubultfantāzija” (1985) un “Sātana eņģelis” (1996), kā arī “Dzimtene” (1967), “Karjera” (1969), “Gladiatori” (1970), “Zirgs uz sienas” (1971), “Saprātīgie lauvas” (1987) un “Dieva Dēla dēls” (1991). Daudzās novelēs aptvertas latviešu pēckara prozā iepriekš neskartas tēmas: brāļu cīņas, ceļš no romantiska ideālista līdz vandalim un Slep**vam, trimdinieku likteņi.
Daudzi Skujiņa darbi veltīti Latvijai nozīmīgām personām: luga “Brunču medības” (1972, Jānim Šteinhaueram), luga “Sveiks, mīļais Blaumani!” (1978, Rūdolfam Blaumanim), noveles “Neikens iet uz Roperbeķiem” (Jurim Neikenam), “Sunākstes elēģija” (Vecajam Stenderam), “Sātana eņģelis” (Aspazijai), esejas “Nodzisusī seja jeb Izmeklēšana Jēkaba Māsēna lietā” (1977, Jēkabam Māsēnam), “Mans Eriks Ādamsons” (1982, Erikam Ādamsonam) u. c.
Romāns “Siržu zagļa uznāciens” (2001) vēsta par R. Blaumani un 20. gs. 50.-60. gadu radošo sabiedrību un procesiem.
Skujiņa romānos bieži kā prototipi tēlotas zināmas personas. Memuāru grāmatās “Sarunas ar jāņtārpiņiem” (1992), “Jātnieks uz lodes” (1996), “Aplikācija par rakstnieku un laikmetu” (2018), arī “Rakstu” komentāros portretēti daudzi laikabiedri (Gunars Janovskis, Ē. Vilks, I. Ziedonis, Alberts Bels, Māris Čaklais u.c.).
Lasi vēl: Latvijas armija nāk klajā ar svarīgu paziņojumu: Tas ir jāzina!
Skujiņa esejas ir laikmeta liecība, kas asredzīgi un nesaudzīgi tēlo portretējamo dzīves profesionālo pusi un privāto motivāciju. Skujiņš spilgti un detalizēti iemūžināja Rīgu un rīdziniekus.
[…] Sēru vēsts Latvijā: mūžībā devies izcils rakstnieks […]