Iepazinos ar jaunu vīrieti pirms 3 gadiem kopīgu draugu kāzās. Viss pēc klasikas – es biju lieciniece, viņš liecinieks.
Simpātijas bija abpusējas, un jau nākamajā dienā pēc svētkiem viņš sāka zvanīt un aicināt uz pastaigām, uz kafejnīcām, uz kino. Rezultātā sākām satikties. It kā attiecībā viss lieliski, viņš ir mīļš, gādīgs, gultā ar viss lieliski. Bet Gads, otrs, trešais, bet nav gaidītā laulības gredzena un bildinājuma.
Kopējie draugi jau bija sākuši uzdot neērtus jautājumus par to, kad mēs apprecēsimies un mums būs bērni, bet man nebija atbildes. To, protams, var uzskatīt par netaktisku jautājumu, bet tas ir aktuāli, piemērotais vecums jau iet uz beigām. Tāpēc, atbildot uz šādiem jautājumiem, es tikai klusi nopūšos.
Pirms gada
Es negribēju būt kāzu iniciators, gaidīju, kad viņš spers pirmo soli. Galu galā viņš sāka attiecības un atzinās mīlestībā. Viņš teica, ka nevar dzīvot bez manis. Tāpēc ieņēmu klusu stāju un gaidīja. Kad pagāja divarpus gadi, es nolēmu, ka ir pienācis laiks to izbeigt. Es sev teicu, ka pametīšu viņu. Es gatavoju runu, mēģinot izdomāt vairāk vai mazāk saprotamu iemeslu.
Lasi arī: Šajā nedēļas nogalē Latvijā gaidāma spēcīga dabas stihija; ieteicams palikt šajā laikā mājās
Galu galā mums tajā laikā bija 25 gadi, un mēs gribēju kaut kādu stabilitāti. Mēs apsēdāmies vakariņās, un es gribēju sākt runāt. Es iedzēru drosmei un gatavojos jau runāt… Bet tad…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk