Sešus gadus dzīvojām kopā, un kāzas jau bija tepat aiz stūra. Viss šķita ideāli. Pirms lielās dienas devāmies uz manu dzimto pilsētu — viņam beidzot bija jāiepazīstas ar maniem vecākiem.
Es gribēju, lai paliekam manā bērnības istabā, taču Ādams bija citās domās — viņam šķita, ka viesnīca būtu piemērotāka. Es uzstāju, un viņš piekāpās.
Vakars pagāja skaisti, bet, kad devāmies gulēt, viņu nepameta nemiers. Viņš sacīja, ka grib iziet ārā uz mirkli. Pēc pāris minūtēm klusajā naktī atskanēja viņa sauciens…
Es steigšus izskrēju ārā un satraukti jautāju, kas noticis. Ādams uz brīdi paklusēja, tad noteica viņš lēni:
— Es redzēju tavu mammu. Viņa…
Pirmo reizi aizvedu savu līgavaini uz Rīgu, lai viņš iepazītos ar maniem vecākiem. Kāzas jau bija pavisam tuvu, un šis brauciens šķita kā skaists priekšvēstnesis mūsu kopīgajai nākotnei.
Es ierosināju, lai paliekam pie maniem vecākiem manā bērnības istabā. Ādams nebija sajūsmā — viņš uzskatīja, ka viesnīca būtu piemērotāka izvēle, tomēr beigās piekrita.
Vakars pagāja patīkami, bet, kad pienāca laiks gulēt, Ādams grozījās un nevarēja aizmigt. Viņš sacīja, ka grib iziet laukā ieelpot svaigu gaisu. Pēc dažām minūtēm es sadzirdēju viņa balsi un steigšus devos ārā.
Viņš paskatījās uz mani un sacīja:
— Es redzēju tavu mammu. Viņa bija kopā ar kādu citu vīrieti.
Es biju pārsteigta, lai gan dziļi sirdī zināju, ka šāds brīdis reiz pienāks. Ādams lūdza, lai sazvanu tēvu un pastāstu, ka mamma, iespējams, nav uzticīga.
Tieši tajā brīdī ienāca mamma. Viņa mierīgi paskaidroja, ka tas nav noslēpums — viņi ar tēvu tā dzīvo, un es par to jau zināju.
Ādams uz mani paskatījās ar neizpratni:
— Tu zināji? Un man neko neteici?
Viņš jutās vīlies un nodots.
Es mēģināju paskaidrot, ka nebiju vēlējusies neko slēpt, taču par šo tēmu man vienmēr bija grūti runāt. Pirmo reizi par vecāku attiecībām uzzināju 16 gadu vecumā, kad nejauši ieraudzīju viņus kopā ar citiem partneriem. Lai gan tas bija smagi, ar laiku iemācījos neiejaukties viņu privātajā dzīvē.
Ādams bija apjucis un teica, ka vēlas visu pārdomāt vienatnē. Tāpēc to nakti viņš pavadīja viesnīcā.
Nākamajā dienā mamma ieteica man ar viņu parunāt.
“Es aizgāju pie Ādama uz viesnīcu un atzinos:
— Nekad negribēju tev melot, bet man bija grūti par šo runāt.
Viņš klusēja, tad dziļi ieelpoja un sacīja, ka viņam vajag laiku. Par kāzām mēs pagaidām vienojāmies nerunāt. Mājās atgriezīsimies ar plānu kopā apmeklēt psihologu.
Mēs nonācām pie atziņas, ka dažreiz ir jāapstājas un jāļauj sev padomāt par svarīgāko. Kāzas atlikām, bet vienlaikus nolēmām meklēt palīdzību, lai stiprinātu attiecības un paši sevi. Dzīve rit tālāk, un mēs soli pa solim ejam uz priekšu — kopā.
Kas tev palīdz brīžos, kad jāizšķiras par svarīgām lietām? Būtu vērtīgi dzirdēt tavas domas!
