Es mēģināju paskaidrot, ka nebiju vēlējusies neko slēpt, taču par šo tēmu man vienmēr bija grūti runāt. Pirmo reizi par vecāku attiecībām uzzināju 16 gadu vecumā, kad nejauši ieraudzīju viņus kopā ar citiem partneriem. Lai gan tas bija smagi, ar laiku iemācījos neiejaukties viņu privātajā dzīvē.
Ādams bija apjucis un teica, ka vēlas visu pārdomāt vienatnē. Tāpēc to nakti viņš pavadīja viesnīcā.
Nākamajā dienā mamma ieteica man ar viņu parunāt.
“Es aizgāju pie Ādama uz viesnīcu un atzinos:
— Nekad negribēju tev melot, bet man bija grūti par šo runāt.
Viņš klusēja, tad dziļi ieelpoja un sacīja, ka viņam vajag laiku. Par kāzām mēs pagaidām vienojāmies nerunāt. Mājās atgriezīsimies ar plānu kopā apmeklēt psihologu.
Mēs nonācām pie atziņas, ka dažreiz ir jāapstājas un jāļauj sev padomāt par svarīgāko. Kāzas atlikām, bet vienlaikus nolēmām meklēt palīdzību, lai stiprinātu attiecības un paši sevi. Dzīve rit tālāk, un mēs soli pa solim ejam uz priekšu — kopā.
Kas tev palīdz brīžos, kad jāizšķiras par svarīgām lietām? Būtu vērtīgi dzirdēt tavas domas!
