Piespiedu dalībnieki svešās dzīvēs: Stāsti par dzirdēto autobusos un mainītie uzskati

Mūsdienu steidzīgajā pasaulē sabiedriskais transports ir kļuvis par savdabīgu sociālo laboratoriju. Mēs esam spiesti atrasties fiziskā tuvumā ar pilnīgiem svešiniekiem, bieži vien pārkāpjot viens otra personiskās telpas robežas. Taču visvairāk mūs kaitina nevis nejaušs grūdiens ar plecu, bet gan akustiskais piesārņojums.

Nesen sociālajos tīklos uzvirmoja diskusija, ko aizsāka kāda jauna sieviete, vārdā Liene. Viņa sūdzējās par nepatīkamu incidentu: kāda vecāka kundze viņai burtiski iebakstījusi sānā un pavēlējusi beigt runāt pa telefonu. Sākotnēji varētu šķist, ka kundze rīkojusies rupji, taču komentāru sadaļā atklājās pārsteidzoša aina – lielākā daļa cilvēku nostājās “bakstītājas” pusē. Kāpēc tā? Tāpēc, ka mēs visi esam noguruši. Noguruši būt par piespiedu klausītājiem sarunām, kuras mūs neinteresē, neizglīto un bieži vien vienkārši aizskar.

Personiskā telpa un skaņas terors

Daudzi pasažieri uzskata, ka viņu tiesības runāt pa telefonu ir neierobežotas, taču viņi aizmirst par citu tiesībām uz mieru. Japānā, kas ir viena no tehnoloģiski attīstītākajām valstīm, sabiedriskajā transportā valda nerakstīts (un vietām pat rakstīts) likums – pa telefonu nerunā. Tur vagonos redzami attēli ar pārsvītrotu klausuli. Japāņi saprot, ka cieņa pret otru nozīmē arī klusuma nodrošināšanu.

Ja cilvēks runā mierīgi, viņa balss saplūst ar kopējo pilsētas troksni un kļūst par fonu, līdzīgi kā radio. Taču problēmas sākas tad, kad kāds sāk bļaut vai, vēl trakāk, apspriest tik intīmas detaļas, ka apkārtējiem gribas sarkt. “Kāpēc jūs darāt mani par savas dzīves dalībnieku?” – šis jautājums paliek gaisā karājoties pēc kārtējās skaļās sarunas.

Gadījums starppilsētu autobusā: Anitas “netīrā veļa”

Pavisam nesen man pašai nācās mērot garāku ceļu autobusā, kas ilga vairāk nekā stundu. Aiz manis iekārtojās divas dāmas cienījamā vecumā, kuras es šeit dēvēšu par Mariju un Genovefu. Jau brauciena sākumā bija skaidrs, ka miers nebūs – viņas palūdza kādam jaunietim samainīties vietām, lai varētu sēdēt blakus un netraucēti “pačalot”.

Visā autobusa rūkoņā viņu balsis izcēlās kā skaļruņi. Es nemaz negribēju klausīties, bet man nebija izvēles. Marija ar milzīgu azartu sāka klāstīt jaunākās ziņas par kādu kopīgu paziņu, kuru sauksim par Baibu. – Vai tu dzirdēji, ka Baiba beidzot izšķīrās? – Marija gandrīz kliedza. – Nopietni? – Genovefa izlikās pārsteigta. – Nu ko tad no tās bites var gaidīt! Trīs bērni un katram savs tēvs. Tagad vēl dzīvokli pazaudēja, saistījās ar kaut kādu avantūristu un kuļas pa īrētiem stūriem. Es viņai teicu: “Meitēn, attopies!”, bet kur nu, viņa jau visu laiku pa mākoņiem dzīvo!

Šī “analīze” turpinājās bezgalīgi. Ik pēc piecpadsmit minūtēm Marijai zvanīja telefons. Spriežot pēc sarunām, tie bija radinieki vai kaimiņi – Andris, Pēteris, Zenta. Tā kā zonā sakari raustījās, Marija sāka kliegt vēl skaļāk: – Andri, vai tu mani dzirdi? A? Es saku – esmu autobusā! JĀ, BRAUCU JAU! – Un tad, noliekot klausuli, viņa uzreiz atgriezās pie Baibas privātās dzīves šķetināšanas. Tajā brīdī es neizturēju un uzliku austiņas, lai gan baterija bija uz izlādi. Es vienkārši nespēju izturēt šo svešas dzīves izvazāšanu pa visu salonu.

Kad intimitāte kļūst par publisku izrādi

Arī mani lasītāji dalījušies ar līdzīgiem, reizēm pat šokējošiem stāstiem. Lūk, ko raksta Mārīte: “Braucu reģionālajā reisā apmēram 45 minūtes. Pēdējā rindā sēdēja sieviete, kura visu ceļu pa telefonu stāstīja draudzenei par savas meitas dzemdībām. Un es nedomāju tikai faktu, ka bērniņš piedzimis. Nē, viņa gāja cauri katrai fizioloģiskajai detaļai, operācijai, šuvēm un sarežģījumiem. Viss autobuss klusēja kā kapā. Beigās es neizturēju un pajautāju: ‘Kā jūs tā varat nemīlēt savu meitu, ka izstāstāt visiem svešiniekiem viņas intīmākos brīžus?’. Viņa tikai izbrīnīti noskatījās un atbildēja: ‘Un kas tur tāds?’. Rezultātā visi 45 pasažieri tagad zināja meitenes medicīnisko vēsturi.”

Cits stāsts nāk no Kārļa, kurš bija liecinieks asprātīgam revanšam: “Divas studentes, Sanda un Ieva, visu ceļu apsprieda savus kursabiedrus, pasniedzēju ‘stulbumu’ un to, kurš ar kuru vakar ir pārgulējis. Kad pienāca laiks izkāpt, viens puisis piecēlās un skaļi pateica: ‘Paldies, dāmas, bija interesantāk nekā seriālā! Tagad es zinu, ka Sandim vajadzētu aiziet pie ārsta, bet Ievai labāk nepiedāvāt teilu.’. Visā autobusā atskanēja smiekli, un meitenes nosarka līdz ausīm.”

Spoguļattēla metode un negaidīti pavērsieni

Dažreiz cilvēki nesaprot, cik traucējoši viņi ir, kamēr nesaņem pretī tādu pašu reakciju. Inese stāsta: “Man blakus sēdēja dāma, kura zvanīja visiem pēc kārtas un katram stāstīja vienu un to pašu stāstu par savu iesnām un to, cik slikti strādā pasts. Man tas apnika. Es izvilku telefonu, piezvanīju meitai un sāku skaļi teikt: ‘Klausies, man blakus sēž viena sieviete un vienkārši neaizver muti, es jau zinu visu par viņas degunu un pastu. Viņa laikam domā, ka mēs te visi esam kurli.’. Tikai tad viņa apklusa un beidzot ielika telefonu somā.”

Tomēr ne visas sarunas ir ļaunprātīgas. Reizēm tās rada pārpratumus, kas vēlāk šķiet smieklīgi. Dace atceras gadījumu ar savu draudzeni Lindu: “Linda brauca starppilsētu autobusā un runāja ar savu redaktoru. Viņa ir detektīvromānu autore. Pasažieri palika bāli, kad viņa teica: ‘Nē, viņam ir jāmirst! Iemetiet viņu netīrā grāvī un viss, tas nav apspriežams!’. Cilvēki sāka raudzīties uz viņu kā uz sērijveida slepkavu, nezinot, ka runa ir par literāru tēlu.”

Cīņa pret “skaļruni” un dīvainie monologi

Vēl viens moderns mēris ir sarunas pa skaļruni. Voldemārs stāsta par incidentu tramvajā: “Viena sieviete runāja pa skaļruni, it kā mēs visi būtu viņas ģimenes locekļi. Iekāpa viens onkulis, paklausījās trīs pieturas un tad piecēlās. Viņš pateica: ‘Pēc skaita TRĪS es šo telefonu izmetīšu pa durvīm. Viens… Divi…’. Pie ‘divi’ telefons zibensātrumā pazuda somā. Cilvēki smaidīja, jo onkulis izskatījās pēc vīra, kurš tiešām to varētu izdarīt.”

Ir arī cilvēki, kas vienkārši nespēj klusēt. Kāda “tante” braucienā no Daugavpils līdz Rīgai paspēja izklāstīt savu ēdienkarti, problēmas ar vīru Arvīdu, kaimiņu kaķa veselības likstas un pat to, ka viņai nepatīk jaunās tapetes virtuvē. Pat austiņas nepalīdzēja – viņas balss tembrs griezās cauri jebkurai mūzikai. Traģikomiiskākais bija tas, ka pēc izkāpšanas un pārsēšanās citā autobusā, stāstniece atkal sēdēja tajā pašā transportā un turpināja tieši no tās vietas, kur palika.

Smiekli caur asarām un Jelgavas leģenda

Ne visas sarunas ir tikai kaitinošas, dažreiz tās kļūst par kolektīvu izklaidi. Reiz kāda meitene tik skaļi un precīzi skaidroja draugam, kur mājās paslēpta nauda, ka puse autobusa sāka pierakstīt un saukt: “Pagaidiet, adresi vēl nepateicāt!”.

Un, protams, klasiskais stāsts no Jelgavas autobusa, kas jau kļuvis par anekdoti. Sieviete vārdā Velta visu ceļu stāstīja draudzenei Janīnai par to, kā pieķērusi vīru ar kaimiņieni. “Iedomājies, Janīn, es ieeju guļamistabā, viņš tur… bet es uz pirkstgaliem uz virtuvi, paņēmu to… Ak, Janīn, mana pietura! Sešos braukšu no darba un izstāstīšu tālāk!”. Vakarā sešos tajā pašā autobusā sēdēja gandrīz tie paši pasažieri. Pēkšņi durvīs ielēca aizelsies vīrietis un izmisušā balsī sauca: “Es nepaspēju?!”. Paskatījies uz Veltu, viņš turpināja: “Nu, mīļā dāma, zvani Janīnai, mēs visi gribam zināt, ko tu tajā virtuvē paņēmi!”.

Secinājums: Cieņa kā sabiedrības pamats

Šie stāsti liek pasmaidīt, taču tajos slēpjas dziļāka problēma – empātijas un robežu trūkums. Sabiedriskais transports ir vieta, kur mūsu personiskās tiesības beidzas tur, kur sākas otra cilvēka miers. Mēs nekad nezinām, kādu dienu ir aizvadījis mūsu līdzbraucējs – varbūt viņš dodas mājās pēc smagas maiņas, varbūt sēro, vai varbūt viņam vienkārši vajadzīgs mirklis klusuma, lai sakārtotu domas.

Mācīsimies cienīt viens otru. Ja tiešām ir jārunā – dariet to īsi un klusi. Ja saruna ir personiska – pagaidiet, kamēr izkāpsiet. Galu galā, ne Baibas šķiršanās, ne vīra vakariņas nav tēmas, kas būtu jāzina visam pilsētas maršrutam.

Būsim iecietīgi un sargāsim klusumu – tas mūsdienās ir kļuvis par lielāko greznību.